Divi omulīgi kungi, viens kalsns un slaids, otrs nelielāka auguma un plecīgs, sēž viens otram blakus uz dīvāniņa. Priekšā – svētku galds ar pīrādziņiem, plātsmaizi un šampanieti. Radu saime apkārt. Skan latviešu, igauņu un krievu valoda. Vairāk nekā 70 gadus nodzīvojis Igaunijā, Viktors Jāve (igauniski Jaave) pirms dažiem gadiem nolēma meklēt savu izcelšanos – Otrā pasaules kara laika jukās, būdams dažus gadus vecs, viņš neskaidros apstākļos tika nošķirts no ģimenes. Viktors uzauga Tallinā, izstudēja būvniecību. Tagad elegantajam kungam Igaunijā ir savs bizness, starp Tallinu un Tartu viņš ceļ ciematu, kuram solās dot vārdu Jāves.
Viktora meklējumi sākumā viņu aizveda uz Valgu. Nākot klajā aizvien jauniem dokumentiem, kas jau saistījās ar Latviju, uzņēmīgais vīrs drīz sakontaktējās ar daudziem Latvijā dzīvojošiem Javām. Izrādījās, ka radniecīgi pavedieni vieno Javas, Javes un Jāves – kara laiku jukās uzvārds pierakstīts trīs veidos. Viktors cerēja atrast radiniekus. Kara laikā notikumi, ciktāl tos atceras Viktors, risinājušies tā: 1944.gadā, kad Viktoram bija seši gadi, Jāves ģimene devusies bēgļu gaitās, viņa atmiņā saglabājies meža ceļš, pa kuru čunčina zirdziņš, ratos līdzās mantām sēž māte un trīs gadus vecais brālis Anatolijs, bet Viktors iet kājām līdzās. Sākusies bombardēšana, panika. Bērni skrējuši, slēpušies. Vēlāk vecākus vairs nav atraduši. Visticamāk, tie gājuši bojā. Mazie zēni slēpušies zemnīcās, Viktors vēl tagad atceras stindzinošās bailes no vilkiem. Pēc visa spriežot, notikumi risinājušies Alūksnes, Apes, Valkas pusē, jo tieši Valkā brāļi tika atrasti, ar vilcienu nogādāti Tallinā, bērnunamā. No turienes Viktoru un Anatoliju audzināšanā pieņēma audžumāte, kāda jauna igauņu sieviete.
Senākais dokuments, ko par savu izcelšanos Viktoram pašlaik izdevies atrast, ir 1944.gadā Tallinā izdota liecība, ka brāļi Viktors un Anatolijs Jāves atrasti Latvijā. Anatolijs nomira 70.gados no kādas hroniskas slimības, būdams tikai 38 gadus vecs, bet Viktors spriež, ka krieviskos vārdus brāļi saņēmuši kara jukās. «Patiesībā mans vārds droši vien nav Viktors, jo nāku no latviešu ģimenes,» kungs skaidro. Par to viņam palīdzēja pārliecināties ģenētisko analīžu tests, kas tika veikts 2011.gadā, kad pēc ilgākiem meklējumiem Viktors atrada Laimoni un radās jautājums – vai tikai abi nav brāļi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.