Jauno dienu draugiem, kas mira Tīreļpurvā, un tuviem un tāliem, kam acis sedz Brāļu kapu smilts. Šie Aleksandra Grīna Dvēseļu puteņa ievadvārdi aicina ar godbijību pieminēt laiku, kad «mirt par Latviju» vēl nebija eksaltēts sauklis, kas labi izskatās uz ekrāna vai skan no tribīnes, bet tā nozīme bija tieša un burtiska – atdot savu dzīvību, lai mainītu citu cilvēku dzīvi uz labu.
Šie «citi» tagad un šeit esam mēs. Tie, kuru acis sedz smilts, savu ir izdarījuši. Tagad darām mēs, visi dzīvie. Un ko tad īsti mēs darām?
Laikā, kad nogalināt vai mirt vairs nav ikdienas izvēle, mums ir brīnišķīga iespēja bez asiņainiem upuriem turpināt mainīt dzīvi uz labu. Dzīvot par Latviju. Un ar pateicību pieminēt tos, kas šo iespēju mums sagādājuši.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.