Topošā kultūras ministre Dace Melbārde šonedēļ intervijā mums saka: ja ir mugurkauls, tad aizmugure nav nepieciešama. Ar to viņa domājusi savas ģimenes atbalstu, kas ļāvis pārdomāt un tomēr pieņemt sākotnēji noraidīto Nacionālās apvienības piedāvājumu kļūt par ministri vētrainajā priekšvēlēšanu gadā. Iedvesmojoši teikts!
Taču Melbārdes sacīto gribu pārfrāzēt, attiecinot uz kādu citu tematu, ko arī risinām šajā žurnāla numurā. Proti, mugurkauls ir ļoti vajadzīgs arī tad, ja spēcīga aizmugure izrādās pretiniekam, ar kuru esi sastapies aci pret aci. Piemēram, tādā sapiņķerētā un dārgā karā, kādā iekļuvusi nacionālā lidsabiedrība airBaltic. Kaut gan valsts jau pirms pāris gadiem atguva kontroli pār uzņēmumu, kurā iepriekš netraucēti bija saimniekojis Bertolts Fliks, galu galā airBaltic novedot līdz maksātnespējas slieksnim, tomēr šī cīņa nebūt nav galā. Tā gan nav tik uzskatāma kā tolaik, kad vēlēšanu gaisotnē noritēja atklāts karš par ietekmi lidsabiedrībā – tagad mediju prožektoru neizgaismotos tiesu gaiteņos par miljoniem stīvējas advokāti un maksātnespējas administratori, bet neafišētās sarunās par airBaltic likteni spriež naudas un varas tirgoņi. Arī Andris Šķēle mums atzinis, ka piedalās šādās sarunās par mierizlīguma iespējām, lai gan noliedz, ka viņam jelkas piederētu airBaltic.
Nodokļu maksātāji jau ir samaksājuši par airBaltic glābšanu no bankrota. Vai tagad, kad kompānija beidzot sāk pelnīt, valsts tiks piespiesta apmaksāt arī to ļaužu rēķinus, kas jūtas no siles pietiekami nepastrēbuši? Te nu «aizmugures» spiediens liks pārbaudīt valsts «mugurkaula» stiprību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.