Ikreiz, kad sporta čībās speru soli uz Rīgas netīrā asfalta, es ļoti gribu būt laukos. Cik tā ir laba sajūta – atvērt durvis un ieelpot nevis auto piedraņķēto gaisu, bet iebrist zālē. Dārzā noplūkt ābolu tieši no zara. Ieplunkšķēt dīķī.
Taču, kad kratos uz laukiem pa risām izvagoto, bedru un ielāpu mīnēto šoseju, ļoti gribas ieritināties mīkstā dīvānā, nelīst laukā un neko nezināt par Latvijas ceļiem, kuru izskats atgādina filmas par karu. Un kad aizdomājos par darba iespējām laukos, pārstāju sapņot par zaļo zāli, āboliem un dīķi, un nolaižos uz netīri pelēkās zemes Rīgā.
Ir cilvēki, kas ar interneta palīdzību spēj apvienot dzīvi laukos un darbu pilsētā – par tādiem stāstām šajā numurā. Taču tie drīzāk ir izņēmumi, kas apstiprina likumu. Un likums skan briesmīgi: Latvijas lauki izmirst. Pēdējā desmitgadē divās trešdaļās valsts teritorijas cilvēku skaits ir samazinājies par 15%.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.