Skatītājs muzikālā izrādē trīsarpus stundas ar sajūsmu dzīvo līdzi smagākajām dvēseles mokām – lūk, režisores Lauras Grozas-Ķiberes panākums izrādē Piafa Liepājas teātrī
Latvijā ierasts, ka izrādes par dīvām burbuļo dziesmiņu tirādēs, skaistās kleitās un asprātībās, kurās patīkami aizmirsties. Piafa tā vietā piedāvā smeldzi stāstā par vulgāru sievišķi, kura neatšķir nazi no karotes un nelaiž garām nevienu gultu, galdu vai vārtrūmi, kas piemērojami seksuāliem kontaktiem. Un ir dievišķīga.
Pemas Džemsas lugas galvenā varone ir Edīte Piafa – franču dziedātāja, kuras dzīve tinas leģendās. Vecāku pamestās, vecmāmiņai piederošā bordelī augušās Edītes Gasjonas-Piafas, Zvirbulēna, biogrāfijā ierakstīts aklums, ko izārstējis svētceļojums, grūtniecība pusaudža gados un bērns, kas neaprūpēts mirst lētā istabelē. Eksistence zonā starp ubagošanu un prostitūciju. Pēc tam negaidīti reibinoša karjera, romāni, uzdzīve. Pielūgsme. Ja vēl jāšaubās par harismu, kas ļāva Piafai no Parīzes rensteles pacelties franču kultūras Olimpā, jāmin Zvirbulēna koķetēšana ar okupācijas spēkiem Otrā pasaules kara laikā. Pierādījumu, ka tas darīts saziņā ar pretošanās kustību, neesot. Bet tas, ko Francija nepiedeva tūkstošiem sieviešu, Edītei ļāva iemirdzēties tautas dvēseles spožumā.
Šādu Piafu uz Liepājas teātra skatuves uzbur arī Agnese Jēkabsone – jauna aktrise, kuru biogrāfiskā titulloma iezīmē Latvijas teātrī kā neikdienišķa mēroga mākslinieci. Tas ir pārsteidzošs darbs – Pūt, vējiņi! skaistule Zane sabrukusi, šķiet, smaga radikulīta deformācijā, seja pārgriezta grimasē. Aktrise ļaujas lomas prasībai būt neglītai, nevis koķetē ar kroplības ideju, kā nereti gadās pievilcīgām māksliniecēm. Un vienlaikus tā nav tikai forma.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.