«Visvairāk man negribētos, ja mani darbi būtu vienkārši skaistas bildes,» Iveta Vaivode (34) ir pat gandarīta, ka Berlīnes galerijas kuratore viņas fotogrāfijās saskatījusi arī ko biedējošu
Fotogrāfi Ivetu Vaivodi izdodas pārtvert vienīgajā dienā, kad viņa ir «ieskrējusi» Rīgā. Atlidojusi no Helsinkiem, kur mācās Ālto Universitātes maģistrantūrā, nākamajā rītā brauks uz Rēzekni, iekārtos izstādi Klēpis, kas līdz 9.oktobrim apskatāma Latgales vēstniecībā Gors. Nedēļa Latvijā, nedēļa Somijā, tāds patlaban ir viņas ritms. Bet dzimtas saknēm veltītās izstādes Klēpis nākamā pietura būs Berlīne. Lai tur uzturētos, Iveta saņēmusi prestižo c/o Berlin galerijas grantu c/o Berlin Talents Award.
«Varbūt tas ir manā raksturā – tagad es vienlaikus dzīvoju divās valstīs, katrā man ir kardināli pretēja dzīve, atšķirīgs temps. Varbūt manā personībā ir vēlme izdzīvot divas dzīves vienlaikus? Tas pats ar radošo dzīvi. No vienas puses, esmu viena no pieprasītākajām komercfotogrāfēm Latvijā. Tajā pašā laikā man ir alter ego mākslinieces dzīve,» Iveta, arī pazīstamā latviešu kosmētikas zīmola Madara tēla veidotāja, runā par sevi. «Tās divas pasaules droši vien papildina viena otru. Tehniskās zināšanas, ko es apgūstu komercfotogrāfijai, varu brīnišķīgi izmantot, lai realizētu idejas autorfotogrāfijā. Savukārt komercfotogrāfijā varu iepludināt vēstures, laikmetīgās fotogrāfijas zināšanas. Žanru mijiedarbībā veidojas kaut kas jauns un interesants,» viņa formulē.
Tieviņa, garkājaina, brūnie mati straumē līst pāri mugurai, pareizs sejas ovāls, bedrīte zodā – Iveta pati ir kā veiksmīga fotogrāfija, pat gaišajos, vienkāršajos džinsos un vējjakā starojoši skaista. Kādreiz stāvējusi kameras otrā pusē, bijusi modele. Tomēr atkal – divas dzīves. Brūnās acis neprot tikai flirtēt un valdzināt, tās ir pētošas, nopietnas un brīžiem arī mazliet skumjas. Helsinkos Iveta nez kāpēc ik rītu modusies ap pieciem. Domājusi, domājusi. «Man ir svarīgi attīstīt domu, domāt. Tas ir iemesls, kāpēc es devos prom studēt. Iespēja pabūt citā informācijas laukā… citā valstī ar citiem cilvēkiem, citām ietekmēm. Gribējās būt tādā miera un tukšuma situācijā, kur īstenībā nav nekā cita, ko darīt, kā iet uz bibliotēku vai uz lekcijām. Diemžēl, jāatzīst, Rīgā man pēdējo divu gadu laikā nav bijis laika pat elementāri lasīt grāmatu. Nezinu, vai visiem cilvēkiem tā ir, bet man kaut vai tas, vai varu lasīt, ir atkarīgs no tā, kādā telpā es uzturos.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.