Pierobežas novadi Latvijā tikpat mainīgi kā laikapstākļi. Par to pārliecinājās četri jauni žurnālisti, šovasar dodoties uz Latvijas tālākajām malām, lai uzzinātu, kāpēc vietējie nepadodas lielpilsētu vilinājumam un kā viņu dzīves izjūtu ietekmē dzīvošana pie robežas – valsts robežas
Ceļojums jau no sākta gala sola piedzīvojumus. Esam vienojušies sabiedrisko transportu izmantot tikai ārkārtas situācijā. Pārvietošanās veids – autostopi. Tā var gan ar vietējiem labāk iepazīties, gan attālumus starp novadiem izjust, it īpaši kad ceļu nākas mērot kājām. Šādās reizēs talkā nāk mūsdienu tehnoloģijas. Katrs ir bruņojies ar viedtālruni, lai jebkurā brīdī par piedzīvoto ziņotu tvitera konta @pierobeza sekotājiem un vajadzības brīdī uzklausītu padomus, ko satikt, redzēt, kur nakti pavadīt.
Pierobežas kolorīts ir īpašs – reizēm pietiek seklu upīti pārbrist, lai tiktu kaimiņzemē, citreiz sajūta, ka tepat pēc pāris kilometriem sākas mūra siena. Par to, kā īsti pierobežā dzīvot, vislabāk spēs izteikt paši vietējie.
Linda Biseniece-Mieriņa: laukos jāizdomā, ko darīt
«Redz, kā! Ja vien es būtu zinājusi!» Linda noplāta rokas, kad stāstu par savu trīs stundas ilgo gājienu no Kupravas līdz Viļakai. Manā virzienā brauca trīs mašīnas. Neapstājās neviena. Izrādās – Linda dzīvo netālu no ceļa, būtu atbraukusi pretī.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.