Jaunajā vides dizainā krastmalā iepretim Spīķeriem nav iekodētas aizdomas pret lietotājiem
Spīķeru kvartāla un tam iepretim esošās Daugavas krastmalas projektiem sekoju līdzi jau vismaz septiņu gadu garumā, jo vietai piemīt gan neparastas urbānas kvalitātes, gan virkne problēmu, piemēram, intensīvas satiksmes ielenkums. Idejas attīstībai ir meklētas gan starptautiskos arhitektu plenēros, gan studentu vasaras skolās, laika gaitā daudzkārt mainījušās īpašnieku ieceres, piesaistītie projektētāji un ēku nomnieki. Noticēt Spīķeru kā radošā kvartāla uzplaukšanai ilgstoši traucējis pat minimāla vides iekārtojuma trūkums. Beidzot sagaidītas tik sen solītās kvartāla un ūdensmalas pārvērtības, un es dodos ar tām iepazīties klātienē. Zinot, ka arhitektu uzdevums bijis ļoti sarežģīts – radīt patīkamu pastaigu vietu šaurā joslā starp maģistrāli un upi, uz kuru ved tikai tumšs un šaurs tunelis, pie viena lavierējot starp mūsdienu vajadzībām un pieskaņošanos vēsturiskai videi -, negaidu neko īpašu.
No Spīķeriem pie upes nokļūt tagad var gluži nemanāmi – tuneļa mute pilsētas pusē ir plaša un draudzīga. Pārvietoties ir ērti gan kājām, gan uz riteņiem – nav nevienas apmalītes, pret ko atsisties, tikai plāksnes ar rievojumu, kas brīdina kājas par motorizētas satiksmes vai atklāta ūdens tuvumu. Ūdensmalā Krasta ielas intensīvo satiksmi tikpat kā nemana, jo tā paliek virs un aiz atbalsta sienas. Ne visur ūdens norobežots ar margām, tātad šeit var piekļūt arī ar laivām un sēdēt uz pašas maliņas, šūpojot kājas virs ūdens spoguļa. Nē, tas nav nemaz tik bīstami – šādos apstākļos cilvēki, paši to neapzinoties, kļūst uzmanīgāki. Šaurajā zemes strēlē vieta atradusies pat skeitparkam un dažādām mazām ekstrām, piemēram, stiklotiem balkoniņiem, kur pārbaudīt savas bailes no iekrišanas ūdenī. Nekur nemana šķebinošo standarta betona bruģakmeni, divriteņu statīvi iestiprināti zemē, kā pienākas. Drīz spēkā pieņemsies arī kociņi un kāpelējošie augi.
Mans ceļabiedrs iebilst, ka iekārtots jau forši, tikai publika Maskavas priekšpilsētā tāda šaubīga – nāks te piedzerties. Manuprāt, tieši tāpēc šeit ir īstā vieta augstvērtīgam pilsētvides dizainam – tas ir pirmais solis uz drošāku, pievilcīgāku apkaimi un atbildīgākiem tās iedzīvotājiem. Īpaši iepriecina, ka jaunajā vides dizainā nav iekodētas aizdomas pret tā lietotājiem, šeit nav tā saukto pretbomžu risinājumu – solu ar gulēšanai traucējošiem rokturiem pa vidu vai atkritumu urnu, kurās nevar iebāzt rokas. Tieši otrādi – horizontālās plaknes ir ērtas, tām izmantotais siltais un mājīgais koka segums tā vien vedina atlaisties. Esmu pārliecināta, ka atgulties un arī iesnausties publiskā vietā ir viena no cilvēka pamattiesībām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.