Šovasar ik žurnāla numurā rakstīsim par pilsētniekiem, kas dažādās Latvijas vietās iekopuši savas vasaras mājas. Ko rīdzinieki meklē un atrod lauku dzīvē, ko tā viņiem dod? Sandra Kalniete Dzilnās Alsungas pusē audzē 140 šķirņu puķes un cep sklandraušus, pašas rokām ir nopinusi klūgu sētiņu. «Protams, pilsētnieki visu dara citādi, bet no manis jau vietējie arī neko īpašu negaida. Esmu pilsētniece, neizliekos, ka kaut ko baigi zinātu»
Kādreiz, kad man bija kādi 40 gadi un es skatījos, kā vecāki pārvietojas šādā leņķī pa savu ģimenes dārziņu, domāju – nemūžam! Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete, sarkanā, garā bruncī, koša kā magone, ar rokām pieskaroties zemei, uzšauj dibenu pret debesīm. Uz mirkli apstādamās pastaigā, veikli izrauj kādu ceļā gadījušos nezāli, tad atliecas un ar humoru vēl piekoriģē pašas teikto: «Es tādā leņķī nepārvietojos, es rāpoju.» Kalniete visā, ko dara, no sirds iedziļinās – tā noticis arī ar viņas lauku mājām Alsungā, kas rokās pavisam nejauši iekrita 2005.gadā.
Nav jūras cilvēks
Kuldīga, Sabile, Alsunga – Sandras Kalnietes un viņas vīra Anša Reinharda vasaras mītne Dzilnas grantēta ceļa malā iznirst kā omulīgs patvērums nogurušam ceļiniekam, kas izbraukājis Kurzemes kultūrvēsturisko maršrutu.
Uz terases – koka grīdas, ko no augšas aizsedz funkcionāls, ar pulti atvāžams jumts – Sandra klāj galdu ar kafiju, bērzu sulām, kaimiņu maizes krāsnī iepriekšējā dienā ceptiem sklandraušiem. Tie ar kafiju sader ideāli, bet Kalniete vērtē: rauši iznākuši par saldu, apakšā nav kartupeļu kārtiņas. «Jaunie kartupeļi ir tādi ķēpīgi, bet vecie vairs nav ar tik izcilu garšu. Kartupeļi sklandraušiem nedrīkst būt pārāk miltaini. Vislabākā šķirne ir Laura. Bet ne Laura jūlijā!»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.