Iekšā karā • IR.lv

Iekšā karā

5
«Kā jau austrumniekiem, sīriešiem ir laimīgu cilvēku mentalitāte, viņi smaida un smejas, to nav sagrāvis pat karš! Viņi taču domā, ka pēc nāves nonāks paradīzē! Ja cilvēki būtu depresijā, tad varbūt apstātos. Bet tagad viņi ies līdz galam — kamēr diktators un režīms kritīs.»
Ieva Puķe

Uzaudzis labklājīgajā Vācijā, Rīgas Stradiņa universitātes medicīnas students Mudžahids Kāfs (20) devās tur, kur aicināja sirds. Pagājušovasar kopa ievainotos sīriešus Jordānijā, šopavasar, riskējot ar dzīvību, – savu vecāku dzimtenē

Otrā kursa students Mudžahids Kāfs uz tikšanos pie anatomikuma Kronvalda bulvārī deviņos no rīta atskrien neizgulējies – sēdējis pie grāmatām līdz četriem, priekšā divi eksāmeni. Viņš daudz mācās, pajautājot uzzinu – ne reizi nav piedzēries Vecrīgā atšķirībā no citiem ārzemju studentiem. Alkoholu nelieto – gan islāma reliģijas, gan pārliecības dēļ. Piektdienās dodas uz mošeju, kas iekārtota kādā Rīgas dzīvoklī, bet garajās brīvdienās viņu gaida meitene Turcijā un vecāki Freiburgā. Tēvs ir ģimenes ārsts, mamma – psiholoģe.

Mudžahids vecumā, kad daudzi vienaudži tikai domā, ko īsti darīt tālāk dzīvē, jau ir pieredzējis to, ar ko savā profesijā saskarsies visu mūžu – operācijas, asinis, nāvi un ciešanas. Pagājušovasar pēc pirmā studiju gada viņš pieteicās praksē slimnīcā Jordānijā, kur dzīvo viņa vectēvs. Šopavasar divas reizes pabija kara plosītajā Sīrijā, no kurienes aizbēga vecāki. Atgriezies rādīja šausminošas fotogrāfijas. Mudžahids, kuram Sīrija līdz šim bija pazīstama tikai no radinieku stāstiem, atzīst – tagad pat grūti koncentrēties mācībām, tik ļoti sāp notiekošais zemē, no kuras nāk viņa senči.

«Manas ģimenes vēsture Sīrijā ir sena, mēs labi pazīstam šo režīmu,» Mudžahids iesāk sarunu. «Jūs droši vien zināt stāstu – al Asadu ģimene, pārņemot varu valstī, aizliedza visas partijas, kas iebilda pret viņiem. Pēc tās pašas shēmas kā citi diktatori. 1982.gadā bija sacelšanās, jau tad Asadu ģimene nogalināja desmitiem tūkstošu cilvēku. (Sīrijas piektajā lielākajā pilsētā Hamā cilvēki sacēlās pret režīmu, kurš atbildēja ar nesamērīgu spēku, nogalinot, pēc dažādām ziņām, no 10 000 līdz 40 000 cilvēku – red.) Tolaik pasaule par to neko daudz neuzzināja, jo mediji atradās valdības kontrolē. Fotogrāfijas tika iznīcinātas, mirušie «notīrīti» no zemes virsas, sagrauto ēku vietā uzceltas jaunas. Vienīgie, kas pauda patiesību par notikušo, bija cilvēki, kas aizbēga no valsts.» 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu