Ainars Millers ir pateicīgs bitēm, ka tās viņam ļauj dzīvot «Visuma centrā» un darīt to, kas vislabāk patīk. «Lielāku ambīciju man nav,» saka bitenieks
Pēdējo ierakstu savā blogā Dravnieks.lv Ainars Millers sāk ar Imantu Ziedoni: «Mežsargs vakarā meža malā. Biezē jau krēsla. Negrib nākt mājās.»
Tas bija šogad aprīlī, kad «bites aplidojas, nes ūdeni un dažām bija izdevies sadabūt putekšņu nastiņas». «Ja bišu saimē tiktu piešķirtas prēmijas, tad šīs bites šodien tās dabūtu. Lai arī tie ir daži miligrami, tas ir signāls. Vārti uz zemi, kur medus un piens tek, tiek vērti vaļā.»
Ziedonis bieži ievada Millera «impresijas» līdzās Ovīdijam, haikām, Albertam Einšteinam un citiem autoriem. Savus lasītājus Ziemassvētkos viņš sveica ar paša iztulkotu vācu rakstnieka Hēbeļa eseju Laime gudrajam. Ainars Millers blogo gudri, vērīgi un no sirds.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.