Ko lai dara? • IR.lv

Ko lai dara?

4
Gunta Sloga

Alvis Hermanis pēc projekta Tautas ienaidnieks izgāšanās pasludinājis politiskā teātra nāvi Latvijā, taču viņam nav taisnība

Politiskais teātris. Nav cita vārdu savienojuma, kas šajā pavasarī būtu tik ļoti nodarbinājis manu prātu. Taču šīm mokām nav nekāda sakara ar Jaunā Rīgas teātra režisora Alvja Hermaņa izteikumiem par politiku un politisko teātri, kas šonedēļ atkal satricinājuši sabiedrisko telpu.

Mana interese par politisko teātri radās krietni agrāk – 2011.gada pavasarī, režisora Valtera Sīļa Visi mani prezidenti pirmizrādē Dirty Deal Teatro. Izrādes centrā bija trīs mūsdienu Latvijas prezidenti Guntis Ulmanis, Vaira Vīķe-Freiberga un Valdis Zatlers. Gāju uz izrādi vīzdegunīgi noskaņota. Kā cilvēks, kurš ilgus gadus darbojies politiskajā žurnālistikā un divus no šiem personāžiem «ķidājis» ne pa jokam, gaidīju vilšanos. Taču piedzīvoju pārsteigumu.

Režisors Sīlis pierādīja, ka Latvijā ir iespējams kvalitatīvs politiskais teātris. Viņš bez kādiem tabu ķērās pie varoņu izpētes, savija faktus ar melno humoru, fantastikas un hiperbolizācijas elementiem. Sīlim izdevās parādīt, cik absurds un trausls reizē ir varas mehānisms, ka Latvijas sabiedrība joprojām dzīvo mistiska glābēja gaidās, nevis rīkojas pati. Sekoja Sīļa Leģionāri Ģertrūdes ielas teātrī, kas par sāpīgo vēstures jautājumu mācēja runāt bez ierastā ciešanu toņa vai mēģinājumiem iekrāsot pasauli melnbaltu. Kā pēdējais minams dramaturga Jāņa Baloža un režisora Sīļa kopdarbs Nacionālais attīstības plāns, kas uz Dirty Deal Teatro pat atvedis jaunu auditoriju – politiķus un ierēdņus.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu