Citur Krievijas gāzes milzis cieš zaudējumus, bet pie mums tas grib nocietināties
Retais Latvijā nebūs dzirdējis par «Kurzemes katlu» (kā to mēdza dēvēt padomju laikā) – teritoriju, kura palika Vācijas kontrolē līdz pat Otrā pasaules kara pēdējai dienai, kad uzbrūkošie padomju bruņotie spēki bija pa visu pārējo frontes līniju gājuši tikai uz priekšu un jau slēja sarkano karogu pār Reihstāgu Berlīnē.
Varam būt pateicīgi, ka mūsdienās Eiropa ir brīva no kara šausmām, taču labi zināms, ka tas nav mazinājis Krievijas impēriskās tieksmes. Tiesa, tās pārsvarā tiek realizētas «maigākiem» līdzekļiem. Kopš prezidenta Vladimira Putina nākšanas pie varas par vienu no galvenajiem instrumentiem Kremļa varas nodrošināšanai ir kļuvis gāzes gigants Gazprom, kuru kontrolē Krievijas valdība un kurš tiek izmantots valsts ārpolitisko mērķu sasniegšanai.
Taču, tāpat kā vāciešu šķietami neatvairāmā virzība uz priekšu tika apturēta 1943.gadā Volgas krastos, arī Gazprom ir piedzīvojis savu Staļingradu. Tā uzvaras gājienu apstādinājusi amerikāņu slānekļa gāze. Pateicoties dabasgāzes ieguves tehnoloģiju attīstībai, kas ļauj piekļūt lieliem, agrāk neizmantojamiem pazemes iežos ieslēgtiem gāzes krājumiem, pēdējos piecos gados ASV dabasgāzes ražošanas apjomi ir pieauguši par ceturto daļu, un tās cena Amerikā tagad ir tikai puse no cenas gāzes tirdzniecības centros Rietumeiropā. ASV vairs nav nepieciešams importēt dabasgāzi sašķidrinātā formā, un agrāk Amerikas tirgum domātās kravas meklē pircējus citur, dzenot cenas uz leju arī citās pasaules malās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.