Parasti ir tā, ka vecāki sēž mājās un bērni skaidra apkārt pa pasauli, taču tagad, pensijā esot, piedzīvojumi ir mums, bet bērni ir darbā, smejoties stāsta 64 gadus vecā Mārīte Kļaviņa no Kanādas. «Esmu uzaugusi sabiedrībā, kur cilvēki tiek mudināti aktīvi līdzdarboties vēlēšanās. Tie 2000 cilvēku, kas iecirknim vienā dienā izgāja cauri, ir mani kaimiņi! Es viņus nepazīstu, neesmu runājusi, bet ir tāda sajūta, ka veidoju saikni ar apkārtni,» skaidro Mārīte.
Vēlēšanu procesu viņa vērtē pozitīvi: «Latvijā nav lielu problēmu ar balsošanu, kā tas ir citur pasaulē. Tur novērotājiem ir ļoti nozīmīga loma – te tas, manuprāt, nav tik būtiski.» Iecirkni Mārīte atstāja tikai ap četriem no rīta, kad redzēja, ka elektroniskās balsu skaitīšanas dēļ viss ievilksies stundām ilgi.
Mārīte dzimusi pēc kara Vācijā, pēc tam ar vecākiem izceļoja uz Kanādu. «Es nekad neesmu jutusies kā amerikāniete,» viņa stāsta. «Ģimenē runāju latviski, mēs bijām latvieši. Tas, ka dzīvojām Kanādā, bija tā – gadījuma pēc.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.