Likums un cilvēcība

Jaunais Autortiesību apvienības AKKA/LAA padomes prezidents, muzikologs un komponists Valdis Muktupāvels sola lielāku caurskatāmību organizācijas darbā

Muktupāvelam jau nu gan nevajadzēja sevi apkaunot ar darbošanos šajā šakāļu un reketa organizācijā. Kad intervijas sākumā nocitēju kādu anonīmo interneta komentētāju, kas izteicies par ziņu, ka cienījamais muzikologs kļuvis par Latvijas Autortiesību aģentūras padomes prezidentu, viņš pats kautrīgi pasmaida un atteic: «Man nebija šaubu par pašu organizāciju. Esmu tajā kopš paša sākuma, zinu, kā tā darbojas. Jautājums ir cits – šīs organizācijas sabiedriskais tēls. Tas ir diezgan negatīvs.» Muzikologs un LU Filoloģijas fakultātes profesors nav baidījies, ka, amatu uzņemoties, varētu sabojāt līdz šim nevainojamo reputāciju. «Tieši otrādi – jutu, ka vairāk jāpiestrādā, lai sabiedrībā veidotos sapratne, kas tad īsti ir autortiesību un komunikācijas konsultāciju aģentūra.» 

Muktupāvels nesaprot, par ko sabiedrība viļņojas, jo autortiesības, tāpat kā nodokļi, ir civilizētās pasaules dabiska sastāvdaļa. «Nodokļus nemīl, bet civilizētā pasaulē tos maksā,» viņš piebilst. 

Ko, stājoties amatā, Muktupāvels vēlas mainīt un pilnveidot? «Precizēšu – uz šo amatu negāju apzināti, mani ievēlēja. Man sāp sirds par vienu lietu – šajā organizācijā ir [iesaistīts] Latvijas zieds, radošais potenciāls, kas veido identitāti un palīdz Latvijai nepazust globalizācijas procesos. Taču autori nevar izdzīvot no tā vien, ko rada. Viņi ir sabiedrības neaizsargātā daļa. Civilizētās zemēs autortiesības pastāv un tiek respektētas. Tieši tāpat kā veikalā cilvēks maksā par to, ko pērk, un viņam nenāk prātā nemaksāt. Cits jautājums, ka ir dažādas detaļas. Autortiesības jau neveido aģentūra, tās veido likums un Saeima. Reizēm likums un autortiesību prakse neiet kopā. Tas ir ilgs un sarežģīts process. Piemēram, Beļģijā autortiesību prakse ir jau vairāk nekā simt gadu, mums – nav pat 20. Var atrast daudz, ko uzlabot.»