Saskaņas centrs četrus gadus Rīgas domē ir baudījis valstī nepieredzētu koalīcijas stabilitāti, un Nils Ušakovs kļuvis par vispopulārāko pilsētas mēru. Taču dārgās «bezmaksas» dāvanas pilsētniekiem atstāj dziļu robu pašvaldības kasē, un korupcijas skandālos pagaist miljoni, liekot jautāt – cik ilgi rīdzinieki vēl varēs to atļauties?
Divi laiski izlaidušies minkas uz krēsliem uzgaidāmajā telpā pie Nila Ušakova kabineta Rīgas domē ir pirmie, kas piesaista apmeklētāju uzmanību. Gluži kā apzinoties savu nozīmi mēra sabiedrisko attiecību kampaņā, Kuzja te jestri spēlējas, te murrādams ieritinās man klēpī. Tā izrādās pēdējā reize, kad klātienes intervijā tiekos ar Rīgas domes priekšsēdētāju – pirms vairāk nekā gada, kad vēlēšanas vēl nav tik tuvu un Ušakovs atbild uz Ir jautājumiem. Tagad Rīgas mērs žurnālu Ir dēvē par Vienotības biļetenu, atsaka intervijas un pat iesūdzējis tiesā par to, ka žurnāla komentētājs nosaucis korupcijas skandālu vajāto domi par kleptokrātiem.
Toties domes vadība daudz vīd citos medijos, kuri noslēguši reklāmas līgumus ar pašvaldības iestādēm un uzņēmumiem. Tikai pērn vien dažādiem reklāmas pakalpojumiem medijos atvēlēti vismaz 0,6 miljoni latu, liecina Re:Baltica pētījums. Salīdzinājumam – šī summa vismaz sešreiz pārsniedz partijām atļautos tēriņus priekšvēlēšanu izdevumiem (76 584 lati vienam sarakstam Rīgā). Pats mērs kategoriski noliedz, ka viņa un vicemēra Andra Amerika publicitātei būtu jelkāda saikne ar mediju reklāmas līgumiem: «Nekad nav bijis neviena līguma, kurā tiktu apmaksātas intervijas ar mani vai Ameriku,» Ušakovs pagājušajā nedēļā apgalvoja intervijā Latvijas Radio 4. Domes priekšsēdētājs runā mierīgi un pašpārliecināti – kā students, kas eksāmenā izvilcis biļeti, kuru zina.
Šlesers ļāvis kļūt par līderi
Jau 2009.gada vasarā, kad Rīgas mēra krēslā iesēdās jaunais, atsaucīgais mikrorajona sociāldemokrāts Nils Ušakovs, bet par vicemēru kļuva kampaņas buldozers, LPP/LC līderis Ainārs Šlesers, bija skaidrs – koalīcijas pamati ar 38 balsīm no 60 ir veiksmīgi iecementēti. Tik veiksmīgi, ka izturēs gan iekšējos ķīviņus, gan korupcijas skandālus, gan politisko uzskatu dažādību tik nozīmīgā jautājumā kā valsts valoda. «Es biju kategoriski pret, lai krievu valodu būtu otra valsts valoda, bet vienlaikus jāsaka – ja mēs esam demokrātiska valsts, cilvēkiem var būt dažādi viedokļi,» Šlesers tagad man komentē Ušakova atbalstu oficiālai divvalodībai Latvijā pagājušā gada referendumā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.