Politikā ir kāds paradokss (vai cēloņsakarība?) – netrūkst lietu, par kurām jāsarkst, taču sarkstošu politiķu gan trūkst. Raudoši gadās, taču tādi, kas uzņemas atbildību par kļūdām un gatavi arī pamest amatu, ir retums. Parasti tieši pretēji – vēlas saņemt otro (trešo, trīsdesmito) iespēju laboties un «kalpot» tālāk. Piemēram, Valsts prezidentam atkal samežģījās mēle, radiointervijā atbildot uz it kā vienkāršu jautājumu – vai nule apmeklētajā Turkmenistānā ir demokrātija? Atbilde, ka cilvēki brīvi pārvietojas starp kalniem un jūru, ļauj klausītājiem brīvi sarkt runātāja vietā.
Nespēju atsaukt atmiņā arī nosarkušu Rīgas mēru Nilu Ušakovu. Lai gan aizvadītajos četros gados galvaspilsētā notikušas arī tādas lietas, ka vainīgajiem izsprukt ar nosarkšanu vien neļaus izmeklētāji – viņu pienākums «kaunu» pārkvalificēt kriminālpantos.
Politiku dēvē par neiespējamā mākslu. Vēlētāju loma šajā mākslas žanrā ir turpināt prasīt neiespējamo. Arī sarkstošas amatpersonas jeb vienā vārdā – atbildību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.