Kā ielāpu deķis raibā Latvijas novadu karte atgādina nepabeigtu rokdarbu, ko valsts vēlas turpināt – veidot spēcīgākas pašvaldības. Taču krīzes izmācītie novadi jau zina: lielāks automātiski nenozīmē – labāks. Apvienošanās ir svarīga, taču īstas pārmaiņas nesīs tikai finansiālas neatkarības piešķiršana pašvaldībām, kuras šobrīd vairumā gadījumu pārtiek no valsts maka
Šaipus ceļa zīmei dzīvības lauku ainavā šķiet vairāk, viņpus – labāks ceļš. Aprīļa sākumā uznākušajā ziemas spelgonī balti slidenais ceļš kā ar nazi nogriezts pēkšņi pārtop parastā pelēkbrūnā grants segumā. Vietējie zina, ka ceļu infrastruktūra Daugavpils rajonā izsenis bijusi labāka nekā Preiļu.
Citādi vērā ņemamu atšķirību nav, lai arī ceļa zīme tagad šķir divus lieluma ziņā nesamērojamus novadus – Vārkavas novadu ar 2300 iedzīvotājiem un Daugavpils novadu ar 27 500 iedzīvotājiem, kuram pievienojies arī Vārkavai piegulošais Kalupes pagasts.
Kā visur laukos, arī te iedzīvotāju skaits pēdējos piecos gados sarucis – Vārkavas novadā par 8,3%, Daugavpils novadā – par 7,5%. Abi saņem lielas dotācijas no pašvaldību izlīdzināšanas fonda, bet iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi ir vieni no zemākajiem valstī – 114 latu Vārkavā, 134 lati Daugavpilī, tātad trīs četras reizes mazāk nekā Pierīgā. Administratīvie izdevumi uz vienu iedzīvotāju pretēji teorijai mazajā Vārkavā ir zemāki (82 lati) nekā Daugavpilī (95 lati). Sīciņais Vārkavas novads pēc sava veida vitalitātes rādītāja ir valsts rekordists – tajā ir Latvijā lielākais «ekonomiski aktīvo tirgus sektora statistikas vienību» skaits uz 1000 iedzīvotājiem (132), ko nodrošina lielais zemnieku saimniecību un pašnodarbināto īpatsvars. Savukārt lielā Daugavpils ar trīsreiz zemāku aktivitātes rādītāju (39) pieder pie antirekordistiem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.