Filma Miglā apstiprina paradoksu – jo tālāk pagātnē paliek Otrais pasaules karš, jo cilvēciski dziļāk to parāda kino
Vai filma ir par karu? Gan jā, gan nē. Studijas Rija producētā režisora Sergeja Lozņicas filma, visticamāk, liks vilties tiem, kas pieraduši pie labo un ļauno spēku pretnostatīšanas un skaidri paredzamas kompozīcijas, kurā labie cieš nelielus zaudējumus, tomēr beigu beigās gūst virsroku un sliktie saņem pelnītu sodu.
Vācieši un to atbalstītāji nenoliedzami ir parādīti negatīvākā gaismā, bet tas nav galvenais filmas vadmotīvs, un tāda visbiežāk arī bija Baltkrievijas realitāte Otrā pasaules kara laikā, kad risinās filmas darbība. Galvenais ir indivīda traģēdija, kad no viņa novēršas apkārtējie, ģimeni ieskaitot. Un tikai tāpēc, ka viņš ir palicis dzīvs situācijā, kad pēc šķietami loģiskas notikumu attīstības ķēdes viņam bija jābūt mirušam, jābūt publiski pakārtam kopā ar darba biedriem par terora akta sarīkošanu. Trīs pakārtie ir varoņi, bet viņš, visticamāk, nodevējs. Tā uzskata visi, ieskaitot paša sievu un partizānus mežā. Bet viņš nevienu nav vēlējies nodot un nav arī nodevis. Viņš ir atstāts dzīvs apzināti. Atstāts līdzcilvēkiem saplosīšanai un partizānu pievilināšanai. Apžēlošana un brīvība izrādās smagāks sods nekā pakāršana. Ar šāvienu miglā no paša rokas noslēdzas gan filma, gan galvenā varoņa dzīve.
Visai paradoksāli – jo vairāk attālinās Otrā pasaules kara notikumi, jo cilvēciski dziļākas kļūst filmas par šo laika posmu. Režisori aizvien biežāk atsakās no ideoloģiskām klišejām, cenšoties notikumus atainot vairāk pietuvinātus realitātei, individuālu cilvēku pārdzīvojumiem un ciešanām. Pārdomu vērts ir apstāklis, ka kara šausmas emocionālā līmenī izbaudīt vēlas paaudze, kas šo karu uz savas ādas nav piedzīvojusi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.