Akadēmiķis, zinātņu vēsturnieks Jānis Stradiņš (80) dalās pārdomās – kas nepieciešams Latvijas valstij, lai tā pastāvētu ilgāk nekā Krišjāņa Valdemāra paredzētos 150 gadus
Zinātņu akadēmijas sēžu zālē pie sienas ir Ausekļa Baušķenieka glezna, ko akadēmiķis Stradiņš labprāt viesiem rāda, iesāņus neuzkrītoši vērodams reakciju. Gleznā ap lielu galdu sasēduši dzīvnieki. Cits varas apziņā izslējies (kā lauva), cits pieglaimīgi pieplacis (kā trusis), cits knapi turas sēdeklī (kā zilonis). «Lielās valstis,» Stradiņš komentē. Nomaļus uz grīdas kopā saspiedušās trīs baltas peles. «Nu, un tās esam mēs,» viņš izteiksmīgi pabeidz sakāmo. Sarunas laikā allaž žirgtais un laipnais Stradiņš dusmīgi triec rādītājpirkstu smagnējā retro galda virsmā. Tā atgadās brīžos, kad runā par latviešu pašapziņu.
Vai jūs iepriecināja ziņa, ka šogad, 21.martā, Latvija sasniegusi ilgāko neatkarības periodu valsts vēsturē?
Gribam to vai ne, 1991.gadā veidojās pavisam cita valsts. Varēja izmantot 18.novembra Republikas principus, tie arī tika izmantoti, bet vairāk formāli. Ārpolitiski un arī psiholoģiski tautai tas bija pareizs gājiens – ka tā nav jauna valsts. Tomēr valsts tika veidota uz pavisam citiem pamatiem. 50 okupācijas gadus nevar izsvītrot. Latvija pārveidojās šajā laikā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.