Ulmaņa režīms rīkoja plašu propagandas kampaņu, lai veicinātu cukura patēriņu
Vētru cukurdozē sacēlis Eiropas Parlamenta nesenais lēmums atbalstīt ES cukura kvotu pagarināšanu līdz 2020.gadam. Tās bija plānots pārtraukt 2015.gadā. Atkal iemesls atcerēties, daudzuprāt, Latvijas tautsaimniecībai pēdējos gados bezmaz vai lielāko nodarīto pārestību – cukurrūpniecības «iznīcināšanu».
Tas nekas, ka ne tikai cukura fabriku īpašnieki saņēma ievērojamas kompensācijas no Eiropas Savienības un tādas vēl turpina saņemt arī cukurbiešu audzētāji, tā teikt, lai nestrādātu. Tas nekas, ka zemkopības ministre Laimdota Straujuma pateikusi, ka nav redzējusi nevienu ekonomiski pamatotu priekšlikumu šo rūpalu atjaunot. Rūgtums sirdī paliek.
Vai cukura ražošana Latvijā jebkad ir bijusi ekonomiski pamatota? Un kāpēc cukurbiete, kuru nekādi nevar uzskatīt par senu latviešu dzīvesziņas sastāvdaļu (cik mums ir dainu par cukuru?), tik dziļi iesakņojusies cilvēku apziņā?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.