Gabriels un latviešu emocionālais imperatīvs • IR.lv

Gabriels un latviešu emocionālais imperatīvs

5
Uz Gabriela apakšdelma uztetovēts citāts no Kārļa Vērdiņa dzejoļa Eņģelis. Kāpēc tāda doma ienāca prātā? «Nezinu,» atbild Gabriels. «Droši vien tāpēc, ka pats esmu eņģelis [eņģeļa vārdā nosaukts], tāpēc pirmā rindiņa šķita piemērota.»
Rita Ruduša

Britu kora mūzikas komponists Gabriels Džeksons (50) Latvijā atradis ideālu vidi savai daiļradei – šī ir valsts, kurā cilvēki dzied tā, kā to nedara neviens cits. Nav nejaušība, ka kritiķu slavināto disku A Ship with Unfurled Sails viņš ierakstījis ar kori Latvija un arī savam pirmajam operas projektam izvēlējies Latviju  

Gabrielam bija kādi astoņi gadi, kad atklājās, ka viņš nav Jurijs Gagarins. «Bija mulsinoši uzzināt, ka Gagarins ir padomju kosmonauts, jo es domāju, ka Gagarins esmu es,» smejoties saka Gabriels, nostājies sava Dienvidlondonas dzīvokļa viesistabas stūrī, iepretim mākslinieka Džeimsa Beitsa litogrāfijai Cilvēces labad, kuras galvenais tēls ir Gagarins – cēls un skafandrots. Māte dēlu bija iesaukusi par Gagarinu, jo viņš nevarēja izrunāt savu vārdu («man sanāca Gaga»), bet bija piemirsusi paskaidrot, ko šis vārds nozīmē. 

Turpat blakus Gagarinam vēl viens zīmīgs dekors – nedaudz nodzeltējis uzdāvināts 2002.gada koncerta plakāts, kas vēstī, ka pirmo reizi Karēlijā viesojas Rīgas klavieru duets Rafi Haradžanjans un Nora Novika. Arī viņiem Gabriela dzīvē bijusi paliekoša nozīme, tāpat kā Gagarinam. Jo viņi atveda Gabrielu uz Latviju, liekot pamatus skaistai draudzībai.

Cepure un citi zīmoli  

Gabriels uzstāj, ka pirms intervijas jāpaēd. Bikli pretojos, jo liekas, ka ar pilnu vēderu runāšana varētu būt apgrūtināta, bet namatēvs neklausās. Viņš pagatavojis drēgnam vakaram piemēroti sātīgu un sildošu maltīti – vistu ar krāsnī ceptiem kartupeļiem un desiņām. Virtuvi ar neganti dzeltenajām sienām, kas mantotas no iepriekšējiem īpašniekiem («jātaisa remonts!»), piepilda kairinošs ceptas gaļas aromāts, bet pavārs nešķiet apmierināts. Saraucis pieri, viņš aplūko kraukšķīgajai vistai apkārt apliktās desiņas, kuru brūnuma pakāpe atpaliek no putna, bet es mierinu – varam taču desiņas ēst tāpat, bez pārogļotās garoziņas. Sēžamies pie apaļā vies-istabas galda («un salvetes negludinātas, ak, kāds kauns,» atkal atvainojas Gabriels).

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu