Kosmiskais pulkstenis • IR.lv

Kosmiskais pulkstenis

3
Nellija Ločmele

 

Pirms trim gadiem, kad izdevām pirmo Ir numuru, uz baltā vāka viens otrā skatījās Imants Ziedonis un Renārs Kaupers. Sirmgalvis  ar nepieradinātām domām kā spuraino matu ērkuli un «feinais zēns», kuru līdz ar biedriem iedvesmojusi dzejnieka ideja – Latvijas skaistumam ir jāpalīdz parādīties. Ne tikai metaforiski, bet pavisam reāli, ar cirvi rokā un gumijniekiem kājās, tāpat kā Ziedoņa grupa septiņdesmitajos sāka no brikšņiem atbrīvot dižkokus. No jauno domubiedru talkām vēlāk dzima fonds Viegli, kas jau vairākus gadus rūpējas par Ziedoņa ideju turpināšanu.

Šonedēļ uz žurnāla vāka Ziedonis ir viens un skatās tieši acīs. Man. Jums. Un es ilgi skatos pretī. Brūno acu siltums ir tik dzīvs, ka bez vārdiem skaidrs – viņš neatvadās, ja mēs neatvadāmies. Ziedoņa suģestējošais skatiens principā spēj ikkatrā, kurš nenovēršas, uzbungot un sasaukt to «feino zēnu», ko Imants reiz saskatīja Renārā. «Kad viņš dzied tautasdziesmu, tā pēkšņi atkal ir,» dzejnieks skaidroja, ka jauno jefiņu mīlētajā dziesminiekā ir saskatījis lielā kosmiskā likuma piepildīšanos. Šis likums katrā cilvēkā saredz virsotnē kāpēju, kurš piepilda sevi ar gaismu, bet vienā brīdī kā smilšu pulkstenim ir jāapmetas riņķī un jāsāk to pilināt atpakaļ savā pamatnē, savā tautā – viss saņemtais ir atkal jāatdod atpakaļ.

Ziedoņa sirds vairs nepukst, bet nāve jau neko neiespēj pret lielo likumu. Dzejnieks neko nav paņēmis līdzi. Savu gaismas pulksteni viņš jau labi sen ir apmetis riņķī, un tas turpina pilināt.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu