Mūsu idejas vērienu tā līdz kaulam izjutu, uzkāpjot uz koncertzāles skatuves Lielajā ģildē, kur brīvdienās uz pirmo tikšanos pulcējās Ir sāktās vidusskolēnu atbalsta programmas IrPalīgs dalībnieki. Pultis ar notīm gaida vakaru – pēc dažām stundām te muzicēs talantīgais pianists Šimkus, orķestri diriģēs Šišons, skanēs aplausi. Bet, kamēr mūziķu vietas vēl tukšas, uz skatuves kluss jauniešu pulciņš klausās gides stāstā par to, kā savulaik ugunsgrēkā izpostītā telpa pārtapusi iecienītā koncertzālē. Nevilšus šķiet, ka skatuves dēļi iedrošina – viss ir iespējams, jāizvēlas tikai mērķis.
Kādu mērķi savā dzīvē izvēlēsies katrs no 25 jauniešiem, kuri no dažādām Latvijas malām iesaistījušies IrPalīga programmā, – tā vēl ir mīkla arī viņiem pašiem. Taču tuvākajiem mēnešiem plāns ir skaidrs: kopā ar Ir lasītājiem, savā jomā jau daudz ko sasniegušiem profesionāļiem, izpētīt to, kas interesē un urda visvairāk. Sarunās un pašu izdomātos kopējos darbos tikt pie iedrošinājuma, kura varbūt pietrūkst skolā vai mājās.
Vai zināt, kas būsit un ko darīsit pēc desmit gadiem? Nav viegls jautājums, bet par to mudinājām jauniešus padomāt, tiekoties pirmo reizi. Ar vieglu roku šo sarežģīto izvēļu murskuli atšķetināja dramaturgs Jānis Balodis, pastāstot, kā desmit gadu laikā pēc skolas beigšanas ir nonācis uz sava īstā ceļa un spējis gūt atzinību. «Arī tas man nesanāca,» Jānis ik pa laikam atkārtoja, liekot visiem sprigani izsmieties par kārtējām krustcelēm, kurās atmetis kādu paša vai tuvinieku iedomu, un tā ikreiz nonācis tuvāk savam mērķim – darīt to, kas tiešām patīk.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.