Ņujorkas Metropolitēna operas direktors Pīters Gelbs stāsta par savu kāri piesaistīt uzlēcošas operas zvaigznes, par dziedātāju lieko svaru un vēlmi redzēt operā jaunus skatītājus
Kad 2006.gadā Pīters Gelbs kļuva par Ņujorkas Metropolitēna operas direktoru, žurnāls Opera News rakstīja: «Metropolitēnam ir viss – grandiozas telpas, nauda, reputācija, augstas kvalitātes muzikālais sniegums. Vienīgais trūkums – tā vadībā labu laiku nav redzēta spilgta personība.» Pītera Gelba atbalstītāji ticēja, ka bijušā Sony Classical prezidenta daudzpusīgā, panākumiem bagātā klasiskās mūzikas producenta un režisora pieredze ļaus viņam ar opernamu izdarīt to, ko «modes dizainers Toms Fords savulaik izdarīja ar Gucci – vecišķajam modes zīmolam piešķīra seksapīlu un palīdzēja nopelnīt vairāk naudas». Savukārt skeptiķi bija nobažījušies, ka opernama svētā skatuve pārvērtīsies par kaut ko «starp Brodveju un Holivudu».
Pēc sešiem amatā pavadītiem gadiem apstiprinājumu saviem apgalvojumiem var atrast abas puses. Gelbs ir ienesis jaunu elpu Metropolitēna operā, akcentējot mūzikas un teātra sintēzi uz skatuves, visai veiksmīgs izrādījies arī operu tiešraižu projekts, kas tiek īstenots 1900 kinoteātros 64 valstīs.
Vienlaikus Gelbs saņēmis asu kritiku par vairākiem iestudējumiem. 2012.gada Vāgnera cikla Nībelungu gredzens iestudējumus, kas izmaksāja 16 miljonus dolāru, kritiķi nodēvējuši par vienu no neprātīgākajiem un izšķērdīgākajiem projektiem operas vēsturē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.