Uz eiro jāskatās kritiski, bet baidīties baidīšanās pēc nav īsti veselīgi
Esmu igauniete, bet dzīvoju Latvijā kopš 2004.gada. Tas bija gads, kurā gan Igaunija, gan Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Iestājāmies tāpēc, ka lielākā daļa no mums to ļoti gribēja. Tas bija bijis mūsu mērķis, ļoti centīgi mēģnājām pildīt visas normas un noteikumus, lai varētu iestāties. Cik atceros, bijām lepni par to, ka kvalificējāmies – beidzot varējām sākt justies kā īsti eiropieši. Es personīgi biju priecīga, ka varu brīvāk ceļot un strādāt. Tajā laikā Eiropā vēl bija daudz cilvēku, kas nezināja, kas ir Igaunija vai Latvija. Tagad šķiet, ka cilvēki zina par Baltijas valstīm, un, salīdzinot mūsu pilsētas ikdienas dzīvi, vismaz galvaspilsētās, ar «veco» Eiropu, ļoti lielas starpības vairs nav. Varam teikt, ka esam veiksmīgi mainījuši sistēmu, pārejot uz kapitālismu.
Eiro ieviešana bija nākamais kvalificēšanās process, nākamais lielais mērķis. Kad Igaunija un Latvija sāka savu cīņu, šaubu par to nebija. Šaubas parādījās līdz ar ekonomisko krīzi, ko mēs Baltijas valstīs izjutām, sākot no 2008.gada. Sekoja smags laiks.
Tagad es brīnos, ka tajos dziļās krīzes apstākļos, kad gaisā karājās arī jautājums par Eiropas Savienības vienotās valūtas izdzīvošanu, Igaunijā nebija tik lielas skepses pret eiro, kāda ir Latvijā tagad. Bija skeptiķi, bet lielākā daļa sabiedrības tomēr bija pārliecināta, ka eiro ieviešana ir vajadzīga. Iestājoties Eiropas Savienībā, mēs kļuvām par jaunas sistēmas sastāvdaļu, kur lielākā daļa valstu izmanto eiro. Es pati esmu par eiro un domāju, ka Igaunija ir vairāk vinnējusi, nekā zaudējusi, ieviešot eiro.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.