Somu dzejniece Heli Lāksonena kļuva slavena īpatnējā veidā – rakstīja par sava reģiona vecmāmiņām, govīm un aļņiem lokālajā dialektā, ko pat daudziem somiem nav viegli izlasīt. Tagad viņas dzejoļi iztulkoti latviski un nepieradināmā Lāksonena apciemo mūsu valsti
Kad pirmoreiz dzirdēju, ka Heli Lāksonenas dzejoļi tiks tulkoti latviešu valodā, es jutos aizvainots. Lāksonena ir vienīgā dzejniece pasaulē, kas raksta manas bērnības valodā – dienvidrietumu somu dialektā. Tas viņai vienmēr garantēja piekļuvi manai sirdij pa kādām neapsargātām sētas durvīm. Viņas dzejoļos bija mans lakoniskais, saraustītais runas veids un mentalitāte, un tie izraisīja visplašāko asociāciju un emociju gammu. Protams, es uzskatīju, ka šis brīnums ir netulkojams. Vēl vairāk, man šķita nepareizi nocirst šos dzejoļus no saknēm. Un ne es vienīgais biju samulsis par šo ieceri.
«Kad mēs oktobrī Turku Starptautiskajā grāmatu izstādē sabiedrībai prezentējām tulkoto grāmatu Kad gos smei, tur bija labi ja daži latvieši. Pārējie bija somi, kuri bolīja acis un teica, ka manus dzejoļus nevar iztulkot,» uzjautrinoties atceras Lāksonena.
Taču mēs – aizskartie fani – nezinājām, ka tieši šāds «neiespējams» tulkošanas projekts aizsāka Lāksonenas karjeru. Viņa savu stilu atrada, tulkojot igauņu Veru dialektā sarakstītus dzejoļus. «Es studēju somu valodu Turku Universitātē, un igauņu valodas apguve bija obligāta mācību procesa sastāvdaļa. 1992.gadā pārcēlos uz Igauniju mācīties valodu. Tie bija satriecoši laiki uzreiz pēc valsts atbrīvošanās – sajūsma par jauno sākumu bija lipīga,» 20 gadus senus notikumus sarunā atmiņā atsauc Heli Lāksonena.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.