Ceļš un mūris • IR.lv

Ceļš un mūris

6
No kreisās: Ģirts Jakovļevs (Indrānu tēvs), Lolita Cauka (Indrānu māte), Uldis Anže (Edvards), Daiga Gaismiņa (Ieva) un Juris Lisners (Kaukēns).

Blaumaņa Indrānu iestudējumā uz skatuves notiekošais brīžiem ir nepatīkams, jo pārāk īsts

Šķiet, ka, vērojot notikumus no malas, tos kritizēt ir sasodīti vienkārši – tas, kas notiek tur, mani taču neskar. Ja mani tas neskar, tad es varu vērtēt un izdarīt secinājumus, pat tikai pēc pašreizējā garastāvokļa. Motivācija var būt vienalga kāda, jo pieņemtais lēmums mani tāpat neietekmēs. Nu, labi, varbūt arī ietekmēs, bet tiešās intereses neskars, gluži kā Kaukēnam.

Tās ir pirmās sajūtas, kas pārņem, izejot no Nacionālā teātra Aktieru zāles, pēc Valtera Sīļa iestudēto Indrānu noskatīšanās. Solītais paaudžu konflikts ir izspēlēts gana emocionāli. Tik tiešām, ir iespējams iejusties notiekošajā drāmā. Nedaudz gan traucē priekškara aizvēršana cēlienu laikā, uz kura rāda iepriekšējo Indrānu iestudējumu fotogrāfijas un videoierakstus. Kaut gan tas ir pašsaprotami – tiek godināts Rūdolfs Blaumanis, un teātra darbinieki nomaina skatuves dekorācijas.

Kopš 1922.gada šis ir ceturtais Indrānu iestudējums Nacionālajā teātrī. Kāpēc tas aizvien tiek darīts? Stāsts ir mūžīgs tik ilgi, kamēr tajā risinātā problēma ir aktuāla. Indrāni atklāj divas ļoti būtiskas, aizvien aktuālas cilvēku rakstura iezīmes.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu