Režisora Anga Lī filma Pī dzīve ir dažādu reliģiju, garīgo un filozofisko elementu putra
Uz filmām, kuras sevi piesaka ar tehnoloģiskiem brīnumiem, dimensijām un grafiskiem trikiem, es skatos ar lielu piesardzību. Tas vienmēr šķiet kā centiens ar vizuāliem paņēmieniem nomaskēt trūkumus. Patiesi izcilu stāstu vienmēr var izstāstīt arī ar pavisam vienkāršiem izteiksmes līdzekļiem. Meistarība ir izmantot tehnoloģiskos sasniegumus un iespējas, lai papildinātu galveno domu tik nemanāmi, ka tas ne uz brīdi nenovērš uzmanību no stāsta būtības. Domājot par Jana Martela romānu, kas ir filmas Pī dzīve pamatā, šķiet lieks tās veidotāju lielais uzsvars uz datorgrafikas efektiem (lai arī nenoliedzami iespaidīgiem) kā lielāko sasniegumu.
Filmas galvenie varoņi ir indiešu zēns Piscine Molitor Patel (jeb Pī) un bengāliešu tīģeris Ričards Pārkers, kuri savus ekstravagantos vārdus ieguvuši amizantu notikumu rezultātā. Šī un vairākas citas detaļas caurvij filmu ar asprātīgu un neuzbāzīgu humoru, kas, protams, nav maz. Taču kopā ar dažādu reliģiju, garīgo un filozofisko elementu putru grūti saprast, kur režisors cenšas pateikt ko jēgpilnu un kur vienkārši mētājas ar «trendīgiem» pseidogarīgiem tematiem un asprātībām.
Pī pavada bērnību tēvam piederošajā zooloģiskajā dārzā, iepazīstot un kolekcionējot dzīvniekus un dažādas reliģiskās pieredzes. Pī ģimenei pārceļoties no Indijas uz Kanādu, notiek kuģa katastrofa, kuras rezultātā abi varoņi ir spiesti pavadīt 227 dienas uz glābšanas laivas Klusajā okeānā, cīnoties par izdzīvošanu. Viens ar otru, sevi un okeānu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.