Staņislavs un Aigars lietoja narkotikas. Nevienam nevajadzīgi viņi gulšņāja kāpņu telpās. Sirdis bija tukšas, izskats – kā bomžiem. Aptuveni gadu abi narkotikas vairs nelieto un palīdz ķepuroties citiem
Ar Aigaru sarunājam tikties kafejnīcā. Kad konkretizēju vietu, viņš smejas: «Zinu! Es taču bijušais narkomāns, visu Vecrīgu pazīstu.» Aigars Rīgā dzīvo sešus gadus, dzimis Rēzeknē. Viņš ir tik dzīvīgs un enerģisks, ka, pat sēžot krēslā, rīvējas un grozās. Latgalietis, platu smaidu un atvērtu sirdi. Pietrūkst tikai akordeona klēpī.
Par to, kā kļuvis par atkarīgo, Aigars stāsta bez iztaujāšanas. «Zinātnieki gan jau teiktu ko citu, bet es uzskatu, ka atkarības man iedzimtas.» Tēvs lietoja alkoholu, reizēm plosts bija nedēļu. Pāri nav darījis, un ģimene bijusi laba. Mīļa māsa, mamma. «Zinu, ka mani mīlēja, bet es nemācēju to izjust. Tāpēc kļuvu par narkomānu.»
Pirmoreiz zāli Aigars pamēģināja, kad mācījās 8.klasē. Skolas diskotēkā, pie tās organizatoriem. Nepatika. Gribējās ko spēcīgāku. Reiva pasākumā Kaunatā dabūja ekstazī tableti, tad efedrīnu. «Kokaīns piepildīja visspēcīgāk. Beidzot jutos labi. Kā varonis.» Aigars iztaisno muguru un uzsit pa krūtīm.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.