Asja Vajeika no Auces cimdus ada pārdošanai, Maiga Siliņa Strutelē – lai dāvinātu tuvajiem. Adīšana abām ir sirdslieta
Man jau Ozoliņš patīk. Karsums ir labs, Indrašis arī, tikai nez kāpēc viņu uz laukuma nelaiž. Un lokauts jau nebūs, – auceniece Asja Vajeika uzmet skatienu televizoram. Spēlē Dinamo Rīga. Kad viņa skatās hokeju, paadīt nevar. Asja ir hokeja fane. Katru nedēļu iet uz bibliotēku lasīt Sporta Avīzi. Savulaik no Auces braukusi uz Rīgu skatīties hokeju un kliegusi līdz aizsmakumam.
Tikpat labi kā hokejā Asja orientējas latviešu cimdu musturos. Viņa uzadījusi vairākumu dūraiņu nupat iznākušajai grāmatai Latvieša cimdi.
Asja dzimusi Ventspilī, augusi Smiltenē. «Adīt iemācījos, ejot ganos. Vecmamma ierādīja,» Asja pieļauj, ka tolaik viņa bija 11 gadus veca. Vajadzējis saadīt ziemai cimdus, jo vakaros to nevarēja darīt, tāpēc ka nebija petrolejas. «Esmu pirmskara prece!» kundze smejas. Kara laikā strādājusi fabrikā, kur vilnu pārvērta dzijā: vēla, presēja, krāsoja, digdierēja – laida caur karstu tvaiku, lai nekrunkojas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.