Divas gāzes eksplozijas trīs dienu laikā – šāda bija situācija pirms nepilniem trim mēnešiem. Latvijā tagad par vainīgu tiek uzskatīts tas, kam pēdējam gāzes balons nonācis rokās. Aptuveni kā tajā spēlē ar bumbu, kuru katrs met tālāk
Kancānu ģimenes jaunākā meita Egita mūs nav brīdinājusi, ka Vārkavas novada Rožkalnu pagasta Andiņu ciemā ieradīsimies tieši viņas 30.dzimšanas dienā. 2.novembrī uz galda kūp mammas, apkārtnes kāzu saimnieces, vārīta soļanka. Egita ir atbraukusi no Rīgas, vecākā māsa Jolanta – no Ogres. Trūkst tikai vidējās māsas Lāsmas, kuras ģimene dzīvo tuvējos Preiļos. Agrās pusdienas ir īpašas ne tikai preses klātbūtnes dēļ. Tās ir pirmās Kancānu svaigi uzceltajā viesistabā, kas piebūvēta bijušajai cūku virtuvītei un sakņu noliktavai, «buļbinīkam». Telpā līdzās burkāniem, runkuļiem, bietēm un buļbām, kā Latgalē sauc kartupeļus, Kancāni ir ielikuši taupības krāsniņu. Līdz ziemai lopu ķēķim ir jāpārtop par viņu guļamistabu un dzīvojamo istabu. Līvānu mājas, kur viņi mita kopš 1978.gada un kur uzaugušas meitas, vairs nav.
2.septembris, kad pēc gāzes eksplozijas aizdegās māja, tagad ir viņu otrā dzimšanas diena. Visgrūtāk ir gājis Egitai, viņa vairāk nekā mēnesi pavadīja slimnīcā, pēc tam Vaivaru Rehabilitācijas centrā no jauna iemācījās staigāt ar smagi apdegušajām kājām. Darbā sabiedrisko attiecību sfērā varēja atgriezties tikai pēc diviem mēnešiem.
Pašiem jāvelk dzeltenā lente?
«Mums ar tēti ar skaitli 2 abiem ir kaut kas…,» saka Egita, kurai pusgaro matu vietā pēc ugunsgrēka ir īsa zēngalviņa. «Viņam ir 22.septembrī dzimšanas diena, man – 2.novembrī. Mēs «uzsprāgām» 2.septembrī.» «Un Daugavpils slimnīcā jūs bijāt 22.nodaļā!» iesaucas māsa Jolanta. «Rīgā, Apdegumu centrā, prasu: kur Kancāns? 2.palātā!»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.