Minūtē var pateikt 120-180 vārdu. Vairāk laika nebūs, ja kādam no šiem četriem Spēlmaņu nakts nominantiem 23.novembrī būs iespēja kāpt uz Nacionālā teātra skatuves un, saņemot balvu, uzrunāt zālē un pie TV ekrāniem sēdošos. Ko svarīgu viņi vēlētos pateikt saviem skatītājiem?
Aktrise Elita Kļaviņa. Izvirzīta nominācijā Gada aktrise par Alīdes Trū lomu JRT izrādē Muša
Runa par pirkstu un Mēnesi
Mani interesē tāds teātris, tāda izrāde, kas ceļ, apliecina, nevis iedzen zemē. Es ticu, ka jebkurā lomā, arī ar visnegatīvāko raksturojumu apveltītajā, ir iespējams atrast kādu visus cilvēkus vienojošu, ļoti cilvēcisku daļu. Tā dēvētais sliktais jebkurā tēlā ir izjaukts veselums, sajaukta puzle. Aktiera misija, manuprāt, ir likt to puzli kopā. Atklāt to, kas ir apslēpts. Paradoksāli, bet, lai spēletu «slikto», jādoma par labo, veselo. Vēl, domājot par teātri un aktiera profesiju, ļoti ietilpīga metafora ir teicienā «pirksts, kas norāda uz Mēnesi, vēl nav Mēness». Aktieris ir tikai tas pirksts, kas norāda Uz! Un nedod Dievs, ka skatītājs vairāk skatās uz pirkstu, nevis uz Mēnesi.
Teātra zinātnieces Edītes Tišheizeres raksturojums
Elita Kļaviņa uz skatuves iemieso to, kas mūsdienu Latvijas realitātē sastopams kā īpašs retums. Aristokrātisms būtu par stipru teikts, bet uz to pusi. Viņas varonēm piemīt pašcieņa, kas, pat sabradāta vai salauzta, turpina būt. To nav iespējams iznīcināt, ar fizisku iedarbību no malas jau nu noteikti ne. Bet šim Elitas skatuves tēlam bieži vien – no pirmajām lomām pie Alvja Hermaņa līdz Strindberga Jūlijas jaunkundzei un Alīdei izrādē Muša – ir arī otra puse: destrukcija slēpjas viņā pašā. Aiz ārējā rāmā daiļuma plosās dēmoni, ja palaimējas, iespējams ieraudzīt viņu cīņas ēnu. Visi naži uz iekšu. Tas ir savā ziņā sadistisks līdzpārdzīvojums – gaidīt, vai neieplīsīs nevainojamā ārējā forma, vai neizdosies palūrēt uz sagraizīto, asiņaino iekšpusi.
Alīde Trū ir varones pašiznīcināšanās hronika. Ne laiks, ne čeka viņai neko būtisku nespēj nodarīt. Tie tikai padara cietāku pašcieņas bruņu. Bet katra izvēle, uz ko Alīde izšķiras savas kaislības vārdā, tur iekšā griež un maļ, līdz paliek tikai dzīva cilvēka šķitums. Tvert šo pakāpenisko, ļoti minimāliem līdzekļiem, drīzāk pat mājieniem atklāto bojāeju ir fascinējoši interesanti.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.