Lauvas ar apostrofiem

Daudzām grupas Astro’n’out melodijām piemīt augsts pievilkšanas spēks – tās spēj iemitināties atmiņas vēsajos kambaros kā spoki

Jebkura mašīna ir laika mašīna. Auto ļauj jums ceļot gan telpā, gan laikā un nokļūt, piemēram, no pulksten deviņiem uz pulksten pusdesmitiem nieka pusstundā. Es teiktu, ka tas ir visai brīnumaini. Ar mašīnu var nokļūt arī pavisam citā laikā, piemēram, Lietuvas laikā, kur to var pavadīt, vērojot ceļazīmes, krāsainas ielu reklāmas, ceļmalu kafejnīcas, lasot nesaprotamus uzrakstus vai klausoties vietējo radio. Tas savukārt ļauj uzzināt, kā izklausās lietuviešu diskžokeju smiekli, cik neveiklas ir to klusuma pauzes vai kā skan vietējā populārā mūzika. Un arī tas ir brīnumaini, jo popmūzika zināmā mērā sevī nes noteiktu informāciju par vietu un laiku, kurā tā radīta.

Grupas Astro’n’out ceturto ierakstu savā apputējušajā CD atskaņotājā liku kā tūrists no citas valsts, jo līdz šim neesmu bijis grupas koncertos vai dzirdējis tās iepriekšējos albumus, ja neskaita tās pāris dziesmas, kas kā gripas vīruss atradušas teju ikvienu Latvijas iedzīvotāju. Man gan ir gadījies redzēt grupas video, kurā saujiņa glītu jauniešu estētiskā palēninājumā veļas cauri pūkainam mežam, ar liegām kustībām rūpīgi atmiņā iekaļot dziesmas Tik viegli būt piedziedājumu. Jāatzīst, daudzām grupas radītajām melodijām piemīt visai augsts pievilkšanas spēks – tās spēj iemitināties atmiņas vēsajos kambaros kā spoki, bez miesas un piederības, gluži kā elektriskās balsis Konstantīna Raudives veiktajos ierakstos, kur tās mēdz negaidīti iznirt no elektromagnētiskās aizmirstības. Atklāti sakot, es labprāt dzirdētu, kā Astro’n’out nospēlē Tik viegli būt tajā pašā «piepūkotajā» mežā, neizmantojot elektriskos instrumentus un skaņas pastiprinātājus. Šaubos, ka šī vai citas dziesmas daudz zaudētu.

Kā ierasts, atrodoties nepazīstamā teritorijā, es meklēju norādes. Dziesmu nosaukumos un «dzejiskajos» tekstos, kas aiz tiem slēpjas, to, šķiet, ir maz, ja vien dziesmas Bong piedziedājums nav kāds šifrēts uzsaukums marihuānas dekriminalizācijai. Vārdi dziesmās kļuvuši par dažādotām skaņām, tikpat kriptogrāfiskām kā ģitāru stīgu vibrācijas. Šķiet, populārā rokmūzika pēdējā desmitgadē lielākoties kļuvusi par noteiktu skaņu (un arī attēlu) kopumu, kurā smalka elementu sakārtošana iezīmē grupu atšķirības un individuālos rokrakstus. Varētu piekrist mūzikas kritiķim Polam Morlijam, ka laiki, kad popmūzika (un ne tikai) plauka meklējumos pēc nākotnes skaņām un jaunatklājumiem, ir aiz muguras un tā vietā pašreizējā mūzika drīzāk lūkojas pagātnē. To lieliski ilustrē dziesmas Tūlīt nostalģiskais klips, kurā mirdzošas saules apspīdēti bērni rotaļājas augļu dārzā. Vēl tur nezin kādēļ noslēgumā ir antropomorfs trusis laivā – šķiet, pēdējā laika latviešu kultūrā cilvēkveidīgi dzīvnieki ieņēmuši sevišķu vietu cīņā pret E vielām un «krokiem», par ko paldies laikam jāsaka kinorežisoram Vesam Andersonam.