Kompromisu Bērziņš

Andra Bērziņa (60) valdības laikā izkarojās un izlīga oligarhi. Valdībai izdevās sagatavot Latviju dalībai Eiropas Savienībā un NATO, tikai lauri par to tika jau citiem

Latvijai nekad nav bijis tik cerīgs skats uz nākotni, – tā premjerministrs Andris Bērziņš sacīja 2002.gada 4.septembrī, kad viņa vadītā valdība pēc 28 mēnešu darba bija kļuvusi par Latvijas vēsturē ilglaicīgāko, pārspēdama Hugo Celmiņa valdības rekordu pirmskara laikā. Pēc diviem mēnešiem Bērziņš nodeva pilnvaras 8.Saeimas vēlēšanās visvairāk balsu ieguvušā Jaunā laika līdera Einara Repšes vadītajai valdībai. Jo viņa paša līdzdibinātās partijas Latvijas ceļš cerīgajam skatam uz nākotni treknu svītru bija pārvilkuši vēlētāji. 

Divarpus gados Bērziņa valdība bija pamatos izdarījusi sagatavošanās darbus valsts dalībai Eiropas Savienībā. Trīs mēnešus pēc tās pilnvaru beigām Latvija saņēma arī uzaicinājumu pievienoties NATO. Taču šo darbu padarījušās valdības vadītājs un viņa partija tad jau bija ārā no lielās politikas. Pirms 8.Saeimas vēlēšanām reklāmās televīzijā Bērziņš un citi LC līderi gandarīti smaidīja ar pilniem ābolu ražas groziem rokās, taču partija nepārvarēja 5% barjeru. Bērziņa valdības politisko «ābolu» ražu Latvija ievāca jau bez LC, un arī lauri par padarīto tika citiem.

Bērziņš to arvien izjūt kā netaisnību. «Skarbi» un «sāpīgi» – viņš raksturo tālaika pārdzīvojumus. Un atgādina – kad stājās amatā, no 36 sarunu ar ES sadaļām atvērtas bija tikai piecas, neviena nebija slēgta. Bet, kad nodeva valdības grožus Repšem, 34 bija slēgtas, un bija atlikušas vairs tikai divas – par lauksaimniecību (sarunas bija pabeigtas, taču viņa valdība nebija to parakstījusi, cerēdama vēl pēdējā brīdī «izsist» labākus nosacījumus Latvijai) un tehniskā sadaļa par iestāšanās procesu. Tas bija bijis «milzīgs jautājumu loks». Tāpat arī par iestāšanos NATO, kur bija jāizpilda «ļoti konkrētas un ciešas saistības», viss nepieciešamais ticis izdarīts.