Divsejainais Šķēle

Kā premjerministrs Andris Šķēle (54) atstājis divējādu mantojumu – spējīga vadītāja labos darbus apēno paša mīklainie darījumi, kuros savijusies publiskā vara un personīgās intereses

Stāsts par trīskārtējo Latvijas premjerministru Andri Šķēli būtībā ir vienlaikus gan īsais vēstures kurss par mūsu valsts politisko attīstību pēdējās divās desmitgadēs, gan cilvēka pretrunīguma vispārīga ilustrācija. Šķēli kā «oligarhu» pieskaita pie «ļaunuma saknēm», kas no Latvijas jāizravē par katru cenu, taču ne viņš vienpersoniski radījis politiskās korupcijas sērgu, un diezin vai bez viņa nokļūšanas valdības vadītāja krēslā 1995.gada decembrī tālākā notikumu attīstība Latvijā būtu radikāli atšķirīga tieši šajā aspektā, jo valsts nozagšanas pamati jau bija ielikti pirms viņa. Taču notikumu attīstība varēja gan būt citāda mūsu valsts eiropeiskās orientācijas ziņā, ja 1995.gada populisma pilnajā rudenī notikumi valstī būtu attīstījušies citādi. 

Šķēli starp citiem bijušajiem premjerministriem izceļ vairākas lietas. Neviens no pārējiem, darbojoties politikā, nav iemantojis ne tik lielu personīgu bagātību, ne tik ilgstošu ietekmi. Citi agrāk vai vēlāk pēc premjera amata ieņemšanas ir pazuduši no varas pašiem augstākajiem ešeloniem (izņēmums ir tikai Ivara Godmaņa otrā atnākšana), taču Šķēles klātesamība lielajā politikā bija vairāk vai mazāk jūtama vēl desmit gadus pēc viņa pēdējās valdības atkāpšanās – gan 2006.gadā aktīvi balstot Tautas partijas «pozitīvisma kampaņu» un piedaloties Aigara Kalvīša valdības veidošanas sarunās, gan 2007.gadā Mežaparkā meklējot nākamo Latvijas prezidentu. 

Galu galā, viņš ap savu personību bija izveidojis savulaik vienu no spēcīgākajām politiskajām partijām Latvijā un pats tai arī pielika punktu, kad pēc ilgstošas tiesāšanās bija pienācis laiks atmaksāt valstij miljonu latu, kas tika nelikumīgi ieguldīti 9.Saeimas vēlēšanu kampaņā.