Es gribu latviski rakstīt, latviski redzēt sapņus – Andris Akmentiņš stāsta, kāpēc aizgājis no reklāmas industrijas. Karjeru Rīgā apmainījis pret sabiedriskā zivju inspektora pienākumiem Ventspilī, kur dzīvo ar trim dēliem un sievu Ievu
Pārbrauksi pāri Lemberga ribām, tad būs veikals Tobago. Stāvlaukumā satiksimies – norādes telefonā dod Andris Akmentiņš. Kā pats smejas, Ventspils otrgadnieks, palicis šajā vietā uz otru gadu. Nezinu, vai tā ir Akmentiņa, vai kolektīvā folklora, bet viena no Kurzemes galvaspilsētas vizītkartēm – tilts ar abpus brauktuvei pārliektām laternām – patiesi atgādina cilvēka krūšukurvi.
Satiekot Andri, vairs nav laika apzelēt iepriekšējo sarunu. Dodamies pie dabas! Ar tikpat lielu prieku kā savulaik par Rīgas namiem, kam uz dzegām aug sīki kociņi, Akmentiņš stāsta par Ventspils apkārtnes upītēm.
Dzejnieks, rakstnieks, mākslinieks, mūziķis, reklāmists. Sauklis «Jūs esat tik interesants!» Andrim sen vairs neliekas motivācija intervijai. Ja cilvēks ir radošs, tad viņš tāds ir visās izpausmēs, Akmentiņš saka. Sarunai piekritis, ja skarsim cīņu ar maluzvejniecību. No 1.oktobra lašveidīgo nārsta laikā šo zivju zvejai ir divu mēnešu liegums. «Šogad tas pagarināts par mēnesi bez mazākā atbalsta inspektoriem, kas jau tā pamanās darboties tīri efektīvi, neskatoties uz cinisko degvielas limitu un aizvēsturisko autoparku. Akcija Lašiem būt! valsts iestāžu līmenī ir piemir-sta, bet visā Latvijā to turpina vides aktīvisti un aizvien vairāk makšķernieku, kas saprot, ka copēt vien ir par maz.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.