Dalība Venēcijas biennālē ir gan gods, gan atbildīgs pienākums, tā nav vasaras ballīte ar latviešu končām un Facebook lapu
Mēnesi pēc Venēcijas arhitektūras biennāles atklāšanas iespaidi ir pabalējuši, un kalendāru dāsni pilda jaunu publisku ēku atklāšanas Rīgā, Rēzeknē un citur. Ne Venēcijas, ne Latvijas pieredze neuzjundī kaislības, kuras gribētos izteikt skaļi. Strādājot pie nu jau trešās laikmetīgās arhitektūras grāmatas, katru dienu izšķirstu desmitiem attēlu no nesen pabeigtām ēkām un interjeriem. Esmu nepārtrauktā kontaktā ar arhitektiem, un daļa apavu ir sabrista atklāšanai gatavos, bet vēl darbīgos būvlaukumus. Aina ir iepriecinoša, un arhitektūra, lai arī pārsvarā finansēta no privātiem vai korporatīviem līdzekļiem, – laba. Maza, bet laba. Lēna un saturīga. Labākā visos 20 neatkarības gados.
Esmu pārliecinājusies, ka jau tagad varam piedāvāt izcilu ekspertīzi arhitektūras mantojuma atdzīvināšanā un laikmetīgā pielietošanā, un pavisam drīz tam varētu klāt nākt veikums, ko uz ārzemju izglītības bāzes būvē jaunākās paaudzes arhitekti. Ar vārdu «jauns» arhitektūrā saprot vismaz 30, ja ne vairāk. Tas nozīmē vismaz pieci gadi universitātē, pieci praksē un vēl kādi pieci pieredzei. Kāpēc Latvijas Arhitektu savienība nav spējīga izveidot kārtību, kādā Latvija ar panākumiem spētu piedalīties redzamākajā pasaules arhitektūras salidojumā – starptautiskajā arhitektūras izstādē Venēcijas biennālē -, piesaistot profesionāļus, man nav skaidrs. Tāpēc, lai definētu kritērijus vērtējuma izdarīšanai, esmu pieņēmusi lēmumu Latvijas dalību biennālē nevērtēt, jo izrādīšanai Venēcijā tika vests jaunāko kursu studentu darbiņš – spoguļu instalācija, kas pie reizes mulsinoši reklamēja Rīgas kultūras galvaspilsētu 2014.gadā, kurā, kā jau tagad zināms, nekā daudz no arhitektūras neredzēsim. Kā teica kāds Venēcijā sastaptais augstskolas pasniedzējs – ko gan es viņam vairs varēšu šogad otrajā kursā iemācīt, ja augstāko – piedalīšanos biennālē – viņš jau ir sasniedzis.
Uzskatu, ka dalība biennālē ir gan gods, gan atbildīgs pienākums, tā nav vasaras ballīte ar latviešu končām un lapu Facebook. Es nesalīdzināšu ar japāņiem, kas par savu nacionālo paviljonu biennālē dabūja balvu, vai ar galvu reibinošajiem krieviem, kuri savos spoguļos uz grīdas, griestiem un sienām reproducēja nu jau gandrīz kaitinošos QR kodus. Šīs un simtiem citu bilžu meklējiet internetu pārpludinājušos arhitektūras blogos.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.