Dzeltenie pastnieki sola nospēlēt garāko programmu savā mūžā un jau pusgadu mēģina regulāri, kas ir pretrunā ar viņu anarhistisko būtību
Savu dziesmu radīšanas ziedu laikos Dzelteno pastnieku koncerts bija tikpat reta parādība kā Saules aptumsums. Atceros vēlu, aukstu, laikam jau rudens vakaru, kad kopā ar draudzeni Iļģuciemā izmeklējāmies mistiskas fabrikas kluba zālīti, kur vajadzēja notikt slepenam sarīkojumam – ansambļu K. Remonts un Dzeltenie pastnieki koncertam, taču nez kādēļ pazuda elektrība, un pasākums tika atcelts. Toties pilnmetrāžas priekšnesumu varēju izbaudīt 1987.gada Liepājas dzintarā. Tur mūziķi pelnīti gozējās slavas saulītē, piedalījušies pērnajās Bildēs un izbraukājuši Poliju, kur kā vienīgie Latvijas pārstāvji kāpa uz alternatīvās mūzikas festivāla Carrot skatuves.
Manā arhīvā glabājas leģendārā Dzintara programma, kur Dzelteno pastnieku repertuārs rakstīts krievu valodā, – kā pasaka tagad izklausās fakts, ka astoņdesmitajos visām grupām bija jāiesniedz dziesmu saraksti E.Melngaiļa tautas mākslas namā, jo bez komisijas atļaujas nedrīkstēja oficiāli uzstāties. Protams, «pagrīdniekiem» tas bija būtisks šķērslis, jo viņi negrasījās iestudēt obligāto padomju repertuāru, tāpēc koncertdarbība Dzelteno pastnieku daiļradē no sākta gala bija tāds kā blakusprodukts līdztekus skaņu ierakstu albumu sacerēšanai, ieskaņošanai un montēšanai.
Līdzīgi kā bītlos, arī Dzeltenajiem pastniekiem bija savs Lenons un Makartnijs, proti, klasesbiedri un draugi kopš 1.klases 1.vidusskolā – Ingus Baušķenieks un Viesturs Slava. Baušķenieks ir intelektuālis, tehnoloģiju gigants, kas bērnībā vēlējies kļūt par zinātnieku un savu sapni īstenojis mūzikas pasaulē, kombinējot skaņas un harmonijas gluži kā jonus vai ko tamlīdzīgu kādā ķīmijas laboratorijā. Slava ir romantiķis, liriķis, kura skaistie sologabali Mākoņu sniegs un Putni un lietus visnotaļ konceptuālajos Dzelteno pastnieku magnetalbumos izklausījās kā no citas pasaules. Taustiņinstrumentālists kopš 1980.gada Zigis Streiķis allaž pildījis kluso, bet stabilo ūdeņu lomu, un tieši Streiķis uz ansambli atveda savu klasesbiedru, temperamentīgo bundzinieku Ilgvaru Rišķi, kurš, pēdējos gados izgājis vidusmēra latvietim raksturīgo denacionalizēta dzīvokļa iemītnieka ceļu – no pārcelšanās uz laukiem un koku gāšanas līdz darbam Īrijā, atgriezies īstajā vietā, pie sitamo instrumentu komplekta, un, galvu skurinot, iedveš Dzelteno pastnieku muzicēšanā fascinējošas enerģijas devu. Tieši Rišķa kādreizējā mājvietā, koka mājelē Ģertrūdes ielā, notika pastnieku mēģinājumi – tur darbojās arī laikam jau nelegāla sietspiedes darbnīca, kaimiņos šuvēju artelis, pagalmā rosījās čigāni, tāpēc visi ar sapratni izturējās pret lielās mākslas trokšņaino dzimšanu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.