Rīgas ielās redzamā sieviešu biedēšana un vainošana ir lēta, taču muļķīga stratēģija
Iespējams, esmu sevišķi bailīga vai trauksmes pilna. Iespējams, tā ir hipohondrija. Iespējams, man ir bagāta iztēle. Iespējams, vienkārši esmu saņēmusi daudz vairāk seksualitātes izglītības nekā vidusmēra jauniete Latvijā. Lai kāds arī būtu iemesls, es krītu panikā katru reizi, kad manas mēnešreizes aizkavējas. Cenšos kalkulēt to, kāda gan ir varbūtība, ka varētu būt stāvoklī. Pat tad, ja šī varbūtība ir niecīga, turpinu krist panikā un apsvērt dažādus «un ja nu».
Ja nu es būtu izvēlējusies nodarboties ar seksu sava iepriekšēja cikla laikā, kaut nu es būtu saņēmusi pietiekami daudz seksualitātes izglītības, lai būtu spējīga tik tiešām izvēlēties. Ar entuziasmu. Izvēlēties, kad, ar ko, kur un kā mīlēties. Un zināt, kā sevi pasargāt no tā, kas man būtu nevēlamas šāda lēmuma sekas.
Ja nu būtu nolēmusi, ka grūtniecība neietilpst manos tuvākās nākotnes plānos, vēlētos pieeju efektīvai kontracepcijai. Pieejamu, arī esot jaunai, neprecētai, kautrīgai un ne turīgai. Un lai uz mani neviens neskatītos jocīgi tad, kad to palūdzu. Un kaut būtu iemācījusies būt pārliecināta par sevi, sakot partnerim: ja nav prezervatīva, arī seksa nebūs.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.