Steidzoties pa Rīgas-Liepājas šoseju, kādreiz der apstāties Skrundā. Te var atklāt vietas, kas spēj pārcelt ceļotājus citos laikmetos
A. Kalpaka piemiņas vieta Airītēs
Mūsdienu militārajā žargonā to dēvētu par traģisku friendly fire (draudzīgas apšaudes) gadījumu. 1919.gada 3.martā, cīnoties pret lieliniekiem, pulkvedis Oskars Kalpaks un vēl trīs virsnieki krita, saņemot uguni no sabiedrotajām vācu vienībām. Nelaimes gadījums vai aprēķināta nodevība – par to vēl diskutē, bet pēc nāves Kalpaks kļuva par leģendu. 1922.gadā blakus priedei, kur Kalpaku nāvīgi ievainoja, pirmajam Latvijas armijas virspavēlniekam tika uzcelts granīta piemineklis. Vēlāk ansamblis Airītēs tika papildināts ar pieminekļiem kapteinim Nikolajam Grundmanim un leitnantiem Pēterim Krievam un Johanam Hansam Šrinderam. 50.gadu sākumā PSRS varas orgāni iznīcināja piemiņas vietu. Taču 1987.gada rudenī latviešu patrioti no jauna uzstādīja pieminekļus, bet čekisti tos atkal ātri nojauca, līdz 1988.gada 11.novembrī piemiņas vietu Airītēs iekārtoja tagadējā izskatā – oriģinālais Kalpaka piemineklis ir pazudis, tādēļ izveidots jauns, bet veltījumus pārējiem virsniekiem atrada apkārtējā mežā. Varbūt pats Kalpaks nebūtu plūcis sev slavas laurus – kā viņu raksturoja kāds laikabiedrs: «Viņa stāvs bija kareivisks, gaita taisna, kustības noteiktas, lēnas, bez liekiem žestiem; viņš bija vienkāršs un labsirdīgs.»
Airītes atrodas Rīgas-Liepājas šosejas malā 5 km uz austrumiem no Skrundas.
B. Skrundas lokators
Angkorvatas tempļi Kambodžā, senā inku pilsēta Maču Pikču Andu kalnos, leģendārā Troja – vietas, kur tagad tikai akmeņi liecina par reiz varenām civilizācijām. Arī Skrundas pusē var atrast šādu vietu, kaut šī «pazudusī pilsēta» neizceļas ar mākslas vai garīgām vērtībām. Brežņeva laikos 5000 padomju militāristu un viņu ģimenes locekļu mitinājās slēgtās Skrundas lokatora pilsētas blokmājās, bērnudārzā, veikalos, apkalpojot svarīgu PSRS pretraķešu aizsardzības sistēmas objektu. 1995.gadā slaveno Skrundas monstru uzspridzināja, bet 1998.gadā izvācās pēdējie militāristi, tad komplekss ilgi stāvēja tukšs. Pēc ne visai saprotamas privatizācijas kopš 2010.gada lokatora pilsēta pieder īpašniekam, kas liedz nepiederošiem tajā ieiet. Bet visi, kam pietiek bezkaunības, var viegli «iemaldīties» 45 ha teritorijā, izjust dīvaino pamestības klusumu un atrast atlikušo impērijas atribūtiku – bijušajā kino ēkā saglabājušies krāšņi sienas gleznojumi. Tas gan jādara «uz savu galvu», bet, ja tomēr negribas sarežģījumus, ap teritorijas robežām ir apskatāmas citas pamestas ēkas un zemnīcas, kur var just šīs vietas skarbo elpu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.