Pirmdien, 20.augustā, Zalcburgas festivālā notika operas Zaldāti pirmizrāde Alvja Hermaņa režijā. Latvijas režisors triumfēja
Vēl ir pavisam viegli atsaukt atmiņā tās tirpas, kas pirmdienas vakarā noskrēja pār ādu, Alvim Hermanim kā pēdējam iznākot uz paklanīšanos un vedot pie rokas kostīmu, gaismu māksliniekus, citus savus palīgus. Publika lielajā Izjādes skolas (tā laikam varētu tulkot Felsenreitschule) zālē aplaudē kā traka, rībina kājas un sauc bravo, bet uz skatuves pašā vidū stāv Hermanis, un ir tā-ā-āds sajūtu mikslis – lepnums, aizkustinājums, apbrīna. Par ko? Par vērienu un bezbailību.
Turpat pie izejas krietni kuplais latviešu pulciņš sāk strīdēties, kā īsti tulkot komponista Bernda Aloiza Cimmermana (1918-1970) operas Die Soldaten nosaukumu – jo darbības personas lielākoties ir virsnieki, nevis zaldāti, proti, sīkākās militārās mašīnas skrūves. Tomēr vārdā «zaldāti» skan tieši tas, ko redzēju Al-vja Hermaņa iestudējumā – auksts bezpersonisks metāls, šņirkstoņa, ar kādu tas iegriežas dzīvā miesā.
1957.gadā uzrakstītās operas pamatā ir 18. gadsimta dramaturga Jakoba Lenca luga, un tās stāsts ir pavisam vienkāršs: sīktirgotāja meitai Marijai, kas saderināta ar savas kārtas jaunekli Štolcu, uzmanību un jūtas piedāvā augstdzimis franču virsnieks, paved viņu un, kad apnikusi, ļauj priecāties arī biedriem, tā nu viņa kļūst par zaldātu draudzeni un beigās arī ubadzi, ko nepazīst i pašas tēvs. Bet Štolcs, uzticīgs kā ēna, ir iestājies armijā, pieteicies par dienestnieku pie pavedēja un, atriebjot līgavu, ar saindētu zupu nogalina gan ļaundari, gan pats sevi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.