Latvijas vēstures politika ne vienmēr bijusi efektīva, saka vēsturniece Vita Zelče. Vēsture ir dzīves skolotāja, un tai būtu cilvēkus jāpadara ne tikai izglītotākus, bet arī atvērtākus, emocionālākus, domājošākus un arī vairāk orientētus uz godīgumu un atbildīgumu
Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas gadadienas priekšvakarā esmu ieradies Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē intervēt Vitu Zelči par viņas pēdējā laika darbiem par Otro pasaules karu. Tie aptver gan akadēmiskus pētījumus par kara laika atmiņu ietiekšanos mūsdienās (Karojošā piemiņa. 16.marts un 9.maijs), gan divas plašākā publikā rezonansi guvušas grāmatas: abās pusēs karojušo dienasgrāmatu pārpublicēšana ((Divas) puses. Latviešu kara stāsti) un augsta padomju ierēdņa sievas Veras Kacenas visai kritiskais romāns Kājāmgājējs karā. Taču uz tikšanos Vita Zelče atnes ne tikai šīs grāmatas, bet arī Pēterburgas Avīžu komplektu, ar kuru vēlas fotografēties intervijai. Šogad klusi, bez sevišķas ievērības apritēja 150 gadu, kopš sāka iznākt izdevums, kurš iezīmēja pavērsienu Latvijas vēsturē. Taču jādomā, ka ne jau tikai antikvāra interese radīja vēlmi izcelt Krišjāņa Valdemāra un Krišjāņa Barona lolojumu. Par to gan nedaudz vēlāk, jo saruna tomēr sākās ar karu.
Izpratne par Otrā pasaules kara nozīmi Latvijas sabiedrībā atšķiras. Jūs esat daudz pētījusi atmiņas par karu. Kas ir galvenie šo pētījumu secinājumi?
Šajā tēmā daudzi Latvijas cilvēki nāk jau ar savu [personīgo] pagātni. Es arī esmu cēlusies no ģimenes ar šo dalīto vēsturi. Mans tēvs tika mobilizēts Sarkanajā armijā, bet mātes brālis bija latviešu leģionā. Visu manu bērnību tiekoties viņi risināja savas garās sarunas.
Viens no manu pētījumu dzinuļiem ir bijusi tēva, Lielā tēvijas kara invalīda, attieksme pret savu statusu. Man grūti atrast īsto īpašības vārdu – tā bija… dziļi skumja. Tajā bija nožēla, neizpratne, iekšējais nicinājumus. Stipri atšķirīgs no oficiālā diskursa, kurš tolaik valdīja. Ievainojumus, kurus tēvs dabūja Sarkanajā armijā, viņš uztvēra kā savu cilvēcisko traumu. Viņam bija 16 gadu, kad dažādu iemeslu dēļ viņš nonāca šajā armijā, bet tā nebija viņa izvēle.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.