Izlīgums • IR.lv

Izlīgums

3
Iveta Kažoka

Es neticu cietumu spējai mainīt cilvēkus. Manuprāt, cietums ir ekstrēms līdzeklis ekstrēmiem gadījumiem. Šo savu pārliecību nesen pārbaudīju praksē

Pirms četriem gadiem man nozaga riteni. Drīz to atguvu, jo tuvējās kafejnīcas darbinieki velozagli mēģināja aizturēt un viņš bēgot pazaudēja dokumentu ar savu vārdu un uzvārdu. Grūti iedomājamas sakritības dēļ šis dokuments bija tajā pašā dienā pieņemts tiesas spriedums lietā par kādu citu zādzību. Tātad jauns noziegums pastrādāts iepriekšējās sodāmības laikā, un tiesa velozagli ieliktu cietumā.

Tālāk sekoja ilgs, mokošs process, kurš man daudz ko iemācīja par Latvijas iekšlietu un tieslietu sistēmas problēmām. Vairāk nekā trīs gadu laikā notika četras tiesas sēdes. Tās ne ar ko nebeidzās, jo tiesājamais nekad neieradās. Starplaikā nomainījās gan tiesnesis, gan advokāts, gan prokurors. Jutos slikti. Visvairāk man bija neērti liecinieku priekšā, kas taču bija izdarījuši labu darbu – centušies palīdzēt. Uz tiesas sēdēm viņi nevarēja tikt, tāpēc tiesa pat apsvēra iespēju par viņu piespiedu konvojēšanu.

Tas pielika punktu. Tiesas sēdē ieminējos, ka, manuprāt, lieta jārisina ārpus tiesas. Kriminālprocesa likums paredz iespēju par mazāk svarīgiem noziegumiem slēgt izlīgumus. Ja lieta nebūtu jau tiesā, Valsts Probācijas dienests varētu būt izlīguma slēgšanas starpnieks, bet manā gadījumā viņi nevarēja palīdzēt.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu