Viss, ko valsts saka, ir meli, un viss, kas tai pieder, ir nozagts – ja šo Nīčes sentenci sarunbiedrs saviesīgā sarunā nocitē kā pamatojumu Latvijas problēmām, labāk iekodiet mēlē. Un nevajag aktīvam kristietim uzreiz bliezt pretī «bet Nīče teica arī, ka Dievs ir miris». Šajā strīdā nekas nedzims. Drīzāk kas jēdzīgs var rasties, nesamudžināto sarunas pavedienu vēlāk pašķetinot vienatnē un tiekot skaidrībā par sevi pašu – ko domāju es, kas nevis Nīčem vai sarunbiedram, bet man ir dzīvs un kas miris.
Daudzi strīdi nav kliedzot patērētā skābekļa vai klaviatūrā aizlauzto nagu vērti. Piemēram, kā šonedēļ – vai mūsu Prāta vētrai ir vai nav jāaizstāv krievu pankgrupas Pussy Riot vārda brīvība pret atvaļinātā čekas virsnieka Putina režīmu, kas pusminūti ilgu protestu baznīcā pārvērtis par ieganstu divu gadu cietumsodam?
Kad trīs stundas interneta tiešraidē klausījos Krievijas tiesas sprieduma paziņošanu trim meitenēm rokudzelžos un ieraudzīju, kā tepat dažu simtu kilometru attālumā reālā laikā izskatās Padomju Savienības atdzīvošanās, jutos briesmīgi. Protams, ka dažas stundas vēlāk Prāta vētras koncertā cerēju – kaut kas tik netaisnīgs būs aizķēris puišus un viņi to pieminēs. It sevišķi, ja sen gaidītā koncerta fanu pūlī tomēr sajutos kā dzīrotājs mēra laikā un gribējās nomierināt savu sirdsapziņu ar atziņu, ka, redz, arī šī līksmā izklaide galu galā izrādās protests. Bet nekā, neizdodas pa vieglo izšļūkt. Jāiekož mēlē. Nīče atbild par sevi, Prāta vētra par sevi, es – par sevi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.