Britu kinorežisors Denijs Boils olimpisko spēļu atklāšanu pārvērta par orģiastisku pasaules radīšanu
Iespaidīgi. Britu kinorežisors Denijs Boils nav poļu rakstnieks Česlavs Milošs, kuru, mēģinot aprakstīt dzimteni, pārņēma «skaudras skumjas par savu mēmumu». Olimpisko spēļu atklāšanas ceremonija, protams, arī nav grāmata. Boils pasauli radīja konkrēti un iespaidīgi. Piedāvāja mitoloģizētu skudru pūzni, lai saaustu anglosakšu un ķeltu romantizētu ceļu uz progresu un kapitālistiskās sabiedrības rašanos. Ar visām no tā izrietošajām sekām, galvenokārt lētu popkultūru, kur Misters Bīns aizēnoja seru Saimonu Retlu ar izcilo Londonas Simfonisko orķestri.
Zaļais kalns, idilliskā lauku pasaule, kuru Šekspīra Vētras pavadībā nomainīja industriālu skursteņu un dzelzsrūdas lietuvju kontūras. Lai tajās britu nībelungi izkaltu olimpiskos apļus. Sitamo instrumentu pavadībā mežonīgā ritmā, skatītāja acīm izlecot uz kātiņiem, lai mēģinātu aptvert neaptveramo, precīzi tika realizēta skudru pūžņa mizanscēna. Tas tiešām bija satriecoši. Un tā tiešām bija svaiga režijas novitāte, jo radīja apdullinošu visās plaknēs, vertikālēs un horizontālēs attīstītu ainu birumu, kas savas vizuālās neaptveramības dēļ atsauca zemapziņas atmiņā piedzīvoto, pašu pasaules radīšanas aktu. Ritms auga, ekstāze kāpinājās, un likās – teju jau transformēsies kādā universālā, kičveidīgā Absolūtā. Boils izspēlēja sporta arēnas kosmogonisko būtību un izveidoja trīsdaļīgu pasaules modeli, iedarbinot pazemi (freidiskie skursteņi, kas uzplēš zemes dzīles), zemi (pati darbība stadionā) un debesis (Džeimss Bonds un Karaliene ieradās no gaisa). Kur nu vēl trīsdimensiju britu dižozols, no kura saknēm izauga pasaules proletariāta skudras. Olimpisko spēļu atklāšana tika pārvērsta par orģiastisku kosmogonisko aktu. Īstas radīšanas sajūtu nostiprināja dzīvās olimpiskās uguns pagāniski rituālā aizdedzināšana pasākuma beigās.
Taču ar katru nākamo epizodi pasākums plaka, un sāka rēgoties pārplaši izvirdušo ideju gals. Lūzuma punkts bija mistera Bīna un Saimona Retla uzstāšanās. Atgādinot principiālo jautājumu par vērtībām. Nenoliedzami Rovans Atkinsons ir izcils komiķis, un tas, ko viņš darīja Londonas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā, tiešām bija smieklīgi. Nesaprotu, ko tur darīja viens no izcilākajiem mūsdienu pasaules diriģentiem Saimons Retls ar ne mazāk izcilo Londonas Simfonisko orķestri. Liekas, ka Retlu piemānīja, jo numurs, kas bija iecerēts kā divu pretspēku sadur-sme, televīzijā tika parādīts tikai caur Bīna tuvplānu. Izcilām personībām ir spēja un pat nepieciešamība ietekmēt pasaules notikumu gaitu. Kaut vai atsakoties piedalīties profesionālo mūziku degradējošā kontekstā. Lieliskajā vakarā Retlam šī spēja bija pazudusi. Varbūt izcilie diriģenti Furtvenglers un Mravinskis šodien būtu rīkojušies līdzīgi?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.