Kopš neatkarības zaudēta puse melno stārķu populācijas. Ligzdu videonovērošana atklāj mežsaimniecības darbu postošo ietekmi
Diskutējot par mežu apsaimniekošanu Latvijā, gan politiskajā, gan rīcības līmenī galvenais apspriežamais temats ir kubikmetri, to ieguves ātrums un ienākumi, citiem vārdiem – nauda. Taču mežs nav tikai naudā ātri transformējami kubikmetri. Lai diskusijā bez cirvja ekologu viedokļa parādītos arī kāds cits aspekts, dalīšos ar jauniegūtām zināšanām par savu galveno pētījuma subjektu – melno stārķi, kurš arī dzīvo mežā.
Jau kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas «neskartā vide un tās vērtības» tiek diezgan bieži piesauktas, un melnais stārķis ir šo vērtību pirmajās rindās gan agrāk, gan tagad. 1992.gadā Zviedrijas karaļa Kārļa Gustava vizītes programmā bija iekļauts arī melnā stārķa ligzdas apmeklējums. Savukārt viens no jaunākajiem piemēriem ir Latvijas valsts mežu preses relīzes par «piecīšiem stārķa ligzdā», kas tika atrasti pērn Ziemeļkurzemes mežsaimniecības teritorijā, taču LVM solītais mikroliegums joprojām nav pat ierosināts.
Diemžēl realitāte ir melno stārķu skaita sarukšana. Kopš neatkarības atjaunošanas esam notrallinājuši vairāk nekā pusi no sākotnējā populācijas kopskaita. Arī absolūtos skaitļos šis zaudējums – vismaz 500 pāru – pārsniedz zināmo populāciju lielumu lielākajā daļā valstu, kur šī suga vispār ir sastopama. Pasaulē nav otras tādas valsts.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.