45 gadu vecumā kultūras darbiniece Guna Rukšāne kļuva par puķu audzētāju. Tagad ar vīru Jāni saimnieko katrs savā mājā un rūpējas katrs par savām ziedu šķirnēm. Un viens otru uzmundrina rakstīt grāmatas
Aiz auto loga nozib skaistais Ungura ezers un bijusī Ungurmuižas kungu māja, ceļš drīz vien uzved pakalnā. Zem riteņiem noskrapst akurāts akmeņu klājums. Pagalma vidū, lauku sētai netipiski, priecīgi šalc apaļa strūklaka. Kā seriālā Neprāta cena, saku saimniecei Gunai Rukšānei. «Tur tāds mazs motoriņš. Man patīk ūdens. Tas nomierina. Mazliet tā kā uzbudina, bet arī relaksē,» viņa attrauc.
Jaunrūjās nekladzina vistas un nevirmo kūtsmēslu smārds. Guna, smaidīga, adītā lina kleitā, ar etnogrāfisku čūskgalvu kaklarotu, vairāk atgādina pilsētnieci. «Kāzu tērps. Tieši 17 gadu manam linam. Man šausmīgi patīk ģērbties, zīmēties un pucēties,» viņa smejas. «Tagad man jau ir gatavs 13.gadsimta letgaļu tērps. Ar visu sagšu.» Vīrs Jānis Rukšāns arī sev esot pasūtījis etnogrāfisko kostīmu, tas vēl tapšanas stadijā. Guna gan jau vienreiz tautās zibinājusi zvaigžņoto seģeni. «Teicu: varbūt kāds mani vēlāk uzraks, brīnīsies – lūk, arī 21.gadsimtā šādi apbedīja latviešus,» viņa runā pilnā nopietnībā. Jaunākā meita Līga pārjautājusi: «Mamm, un tu tiešām tā domā? Un to visu zem zemes?»
Gunai atbildi nav bijis ilgi jāmeklē: «Jā, kad tu sagribēsi, varēsi tādu taisīt sev. Katram savs.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.