Vienam no slavenākajiem pasaules klimata pētniekiem amerikānim Lonijam Tompsonam ir skaidrs: zemeslode sasilst, ledāji kūst, un atlicis maz laika, lai savāktu vērtīgus pierādījumus par klimata izmaiņām. Ekspedīciju rīkošana viņam tagad kļuvusi arī par ļoti personisku izaicinājumu
Kāda 1991.gada dienā augstu Andu kalnos, kurus apņem retināts un kristāltīrs gaiss, Lonijs Tompsons pamanīja, ka ir sākusi kust pasaulē lielākā ledus cepure. Tieši tas bija brīdis, kad zinātnieks saprata: viņa mūža darbs pēkšņi ir pārvērties par ātrumsacīkstēm.
Šis atklājums liecināja, ka, visticamāk, kust sākušas arī citas augstkalnu ledus cepures, un tas nozīmē, ka pētnieki jau pavisam drīz var zaudēt pierādījumus par pagātnē piedzīvotajām klimata izmaiņām.
Tā arī iznāca, ka pēdējos 20 gadus Tompsons rosījās kā ārkārtas situācijā un šajā laikā paveica tik daudz, ka viņa veikumam mūsdienu zinātnē ir tikai daži līdzvērtīgi sasniegumi. Viņš vadījis komandas uz visaugstākajiem un visnomaļākajiem Zemes nostūriem, lai savāktu apdraudētā ledus paraugus. Bet pagājušā gada oktobrī cīņa pret laika ritumu kļuva vēl personiskāka.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.