Recenzene par vārdeni • IR.lv

Recenzene par vārdeni

5

Virtuves vārdene var dot būtisku pienesumu mītam, ka latvieši ir «mazattīstīta un dzērāju tauta»

Endzelīns esot teicis, ka viņš par valodas jautājumiem runāšot tikai ar valodniekiem. Aicinājumam uzrakstīt nespeciālista recenziju par Janīnas Kursītes Virtuves vārdeni (VV) piekritu ātri, jo, tāpat kā es, autore nav valodniece. Kursīte ir literatūrzinātniece. Šī jau ir viņas trešā vārdene. 2007.gadā iznāca Neakadēmiskā latviešu valodas vārdnīca jeb Novadu vārdene (NV). Būdama Saeimas deputāte, viņa paspējusi publicēt vēl divas: 2009.gadā Tautlietu vārdeni (TV) un tagad –Virtuves vārdeni (992 lpp., 2517 šķirkļi). NV tika pateikts, ka «… vārdene (ir) aizmirstu vārdu vai zināmiem vārdiem retāk lietotu nozīmju noliktava», savukārt TV tas jau ir instruments, lai «jaunajai paaudzei… būtu saprotamāka klasiskā literatūra un folklora». Atšķirībā no NV un TV, VV nav ievada un netiek skaidrots, kas vārdene ir šoreiz. Tiek pieņemts, ka jaunvārds jau tautā iegājies un katram pašsaprotams.

VV izdota ar valsts pētījumu programmas Nacionālā identitāte līdzekļiem. Kādi tad «ārpusniekam» mēs, latvieši, tajā atklājamies? Katram taču skaidrs, ka mēs esam tas, kā un ko ēdam. Tā šķirklī «delikatese» uzzinu, ka latvietim īpašs gardums ir «visādu šķirņu desas, baltmaize, pīrādziņi, dažādas zivis, nēģi, ugunskurā ceptas kunnu (varžu) kājiņas». Savukārt «saldumi» latvietim ir «medus, cukurs, konfektes, augļūdens, ievārījums un taml. saldas pārtikas lietas» (Janīna Kursīte) un «baltmaize, pēperkokas, burkāni un saldais piens, medus un Jānīša alus» (no literatūras un folkloras). Par mūsu nacionālo lepnumu «šprotes» neuzzinu, ka tieši Rīgā 1890.gadā sāka Krievijas impērijā pirmo konservu (arī šprotu) ražošanu, bet izlasu, ka «Latvijas šprotu nākotne pēc sarunām ar Eiropas Komisiju vēl neskaidra». Uzzinu, ka Lužkovs, lai arī visai Maskavai liedzis, tomēr pats tās «nesmādējis». Šķirklī «balzams» uzzinu, ka Rīgas melnais balzams – «degvīns, ko ražo, pievienojot smaržīgu augu uzlējumu», un ka to 1715.gadā Vējzaķu salā atklājis Marģera Zariņa izdomātais jūras braucējs Lipsts Feizaks. Patiesībā Rīgas melno balzamu taisa pavisam citādi, un to 1752.gadā izgudroja Rīgas aptiekārs Ābrams Kunce. No šķirkļa «rupjmaize» tā arī nesaprotu, ar ko tā ir tik īpaša. Toties sāku saprast, kā visi šķirkļi darināti: ieliekot tajos visu, kas bija, un tikai tāpēc, ka bija. Tāpēc tie sanākuši gluži kā Jaunsudrabiņam bērnībā pītā virvīte: «vietām kā oda zarna, vietām kā zvirbuļa galva». Tā rupjmaizei veltīta nepilna lapaspuse, toties «pumperniķelim», kas ir «īpašs smalkmaizes veids, ienācis latviešu kulinārajā kultūrā no vāciešiem līdz ar nosaukumu» – trīs lappuses. Par rupjmaizi – 30 rindiņu, par brandvīnu – 58, par kandžu – 51, par samagonku – 48, par šmakovkas un citiem ļergas sinonīmiem kopā – 12 reižu vairāk nekā par rupjmaizi.

NV atzīst pati Kursīte, vārdu skaidrošana vienmēr ir bijusi riskanta lieta. «Drošāk būtu neskaidrot, tikai piedāvāt piemērus.» Tā katrs pats var visu izsecināt par latvieša «Galda, ēšanas kultūru»: «Tanīs laikos paši ēdām visi no vienas bļodas… ar koka karotēm. … Ēdot putru, strēbām, ka šļurkstēja vien, sevišķi skaļi, ja tā karsta. … Atraugāšanās pēc ēšanas nebija nepieklājīgi.» (Vaivods, 17.-18.)

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu